Starptautiskais ziņojums par reliģijas brīvību 2005: Latvija

ASV Valsts departamenta Demokrātijas, cilvēktiesību un darbaspēka biroja publikācija

Ievads

Vašingtonā tikai divu kvartālu attālumā no Baltā nama, Ronalda Reigana Nama un Starptautiskā tirdzniecības centra ēkas priekšā ir piemineklis Oskaram Strausam, vienam vadošajiem ASV divdesmitā gadsimta sākuma valstsvīriem. Divas statujas simbolizē to, ko Strauss mūsu valstī vērtēja visaugstāk, proti, no vienas puses, lielā cieņa pret uzņēmējdarbību un, no otras puses, mūsu apņēmība nodrošināt reliģijas brīvību. Reliģiskajai brīvībai veltītais piemineklis ir sieviete, kas simbolizē "Taisnību", viņa uzlikusi roku uz desmit baušļiem, bet pieminekļa pakājē ir šāds uzraksts: "Mūsu ticības brīvība nav ne piekāpšanās, ne privilēģija, tās ir mūsu neatņemamas tiesības".

Tas, ko Strauss un tie, kas vēlējās godināt viņa dzīvi, saskatīja mūsu nācijā, bija Amerikas vēsturi caurvijošo divu tēmu modernā izpausme. Septiņpadsmitajā gadsimtā cilvēki, kas glābās no reliģiskas vajāšanas, tajā pašā laikā ar savu apņēmību un neatlaidību lika pamatus mūsu nācijas pārticībai. Astoņpadsmitajā gadsimtā Tomass Džefersons, vadonis, kurš bija apņēmies panākt, lai viņa valsts izmanto savā labā jaunākos zinātnes sasniegumus, arī izveidoja pirmo Amerikas likumu ticības brīvības aizsardzībai. "Nevienu cilvēku nedrīkst spiest," Džefersons rakstīja, "apmeklēt vai atbalstīt kādu reliģisku dievkalpojumu vai ticību, un tāpat arī neviens nekādā citādā veidā nedrīkst ciest savu reliģisko uzskatu vai ticības dēļ, bet visiem cilvēkiem jābūt brīviem sludināt un tāpat arī ar argumentiem aizstāvēt savus uzskatus reliģiskos jautājumos."

Deviņpadsmitajā gadsimtā, tuvojoties pilsoņu karam, tieši prezidents Džeimss Bjūkenans pauda bažas, ka tāds karš varētu mazināt Amerikas lomu, veicinot pilsonisko un reliģisko brīvību visā pasaulē. Savukārt prezidents Uliss Grānts, kurš pēc postošā kara apsvēra smago valsts atjaunošanas uzdevumu, uzsvēra, ka ticības brīvība līdztekus īpašuma aizsardzībai ir būtiska, lai nodrošinātu "vislielāko labumu vislielākajam cilvēku skaitam."

Divdesmit pirmā gadsimta sākumā Amerikas Savienoto Valstu pilsoņi joprojām savu ticības brīvību joprojām lolo tikpat ļoti kā mūsu tiesības tiekties uz ekonomisku labklājību. Prezidents Džordžs V. Bušs aicinājis mūs neaizmirst par šo pamattiesību dziļajām saknēm mūsu sabiedrībā. "Mūsu valsts dibinātāji," viņš sacīja, "apzinājās ticības brīvības nozīmi stabilas un ilgstošas savienības izveidē. Mūsu konstitūcija aizsargā indivīdu tiesības izvēlēties ticības veidu. Šodien mēs aizvien pieņemam ticīgo cilvēku lielo ieguldījumu mūsu sabiedrībā. Mēs noliedzam reliģisko liekulību jebkurā formā, tiecamies pēc tādas sabiedrības, kas godina ikviena cilvēka dzīvi un ticību. Cenšoties saglabāt plurālistiskas sabiedrības dzīvotspēju, mēs cenšamies nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret reliģiskajām organizācijām un ticīgajiem."

Mūsu vēsture ir tas dzinējspēks, kas virza Amerikas apņēmību aizstāvēt ticības brīvību visā pasaulē, taču tās pamatā ir arī Oskara Strausa augsti vērtētās "neatņemamās tiesības". Mūsdienās šī pamatbrīvība ir ierakstīta dažādās starptautiskās konvencijās, piemēram, Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā. Šī Apvienoto Nāciju Organizācijas pamatdokumenta 18. pantā teikts, ka "Katram cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību, brīvību pieņemt reliģiju vai pārliecību pēc savas izvēles un brīvību nodoties savai reliģijai un pārliecībai tiklab vienatnē, kā arī kopā ar citiem publiski vai nošķirti piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību." Prezidenta Buša vārdiem runājot, ticības brīvība "ir cilvēka dvēseles pirmā brīvība – tiesības runāt tos vārdus, kurus Dievs ieliek mums mutē. Mums savā valstī šī brīvība ir jāaizstāv. Mums jāiestājas par šo brīvību visā pasaulē." Un tieši tāds ir Gadskārtējā ziņojuma par starptautisko reliģijas brīvību nolūks.

Šodien ir vajadzīga tāda balss, kas aizstāvētu reliģijas brīvību, jo daudzas valdības tikai vārdos godina tos pienākumus, kuras tās uzņēmušās saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citiem līgumiem. Tomēr reliģijas brīvību apdraud ne tikai represīvas valdības. To dara ar vardarbīgie ekstrēmisti, viens no mūsu paaudzes galvenajiem ienaidniekiem nepārtrauktajā cīņā par brīvību. Tāpat kā mēs nostājamies līdzās tiem, kuri taisnīgi pieprasa reliģijas brīvību, tā arī mums stingri jānostājas pret tiem, kuru naida ideoloģijas kļūst par šķērsli cilvēku brīvībai un demokrātijai.

Situācija reliģijas brīvības ziņā ir svarīga ne tikai pati par sevi, bet tā ir arī plašas sabiedrības iecietības un stabilitātes līmeņa indikators. Reliģijas brīvības realizēšana atbalsta citas brīvības, ieskaitot vārda, pulcēšanas un ticības brīvību. Aizstāvot reliģijas brīvību, tiek veicināta arī demokrātija. Mūsu valsts vēsture pierāda to, ka mūsu apņemšanās realizēt reliģijas brīvību aizvien padziļinās un paplašinās, mudina mūs aizsargāt to, ko esam ieguvuši, un mudināt arī citas valdības sasniegt šādus augstus standartus. Mēs neesam iztikuši bez kļūmēm. Tomēr mūsu nepilnības nedrīkst kalpot par ieganstu tam, lai mēs vairītos no izaicinājuma šīs vispārējās tiesības padarīt par visas cilvēces realitāti. "Amerikas Savienotajām Valstīm cīnoties par brīvību," prezidents Bušs ir teicis, "mums ir jāpatur prātā, ka brīvība ir nevis Amerikas dāvana pasaulei, bet gan Dieva dāvana ikvienam cilvēkam uz šīs pasaules. Šī patiesība virza mūs centienus palīdzēt cilvēkiem it visur iegūt reliģijas brīvību un veidot labāku, gaišāku un mierīgāku nākotni mums visiem."

Gadskārtējais ziņojums

Šī gadskārtējais Ziņojums, kurš izveidots saskaņā ar 1998. gada Likumu par starptautisko reliģisko brīvību, tapis, pateicoties simtiem ASV Valsts departamenta un ASV ārvalstu misiju ārlietu dienesta un civildienesta darbinieku pūliņiem visa gada garumā. Par šī Ziņojuma tapšanu īpaši jāpateicas mūsu cilvēktiesību darbiniekiem ārzemēs, kā arī Starptautiskās reliģiskās brīvības biroja darbiniekiem, kurus atbalstījuši viņu kolēģi no Demokrātijas, cilvēktiesību un darbaspēka biroja un Valsts departamenta reģionālajiem birojiem.

Šī Ziņojuma mērķis ir dokumentēt valdību rīcību, gan to valdību, kuras apspiež reliģiskās izpausmes, vajā nevainīgus ticīgos vai pacieš vardarbību pret reliģiskām minoritātēm, gan arī to valdību, kuras respektē, aizsargā un sekmē reliģijas brīvību. Šis Ziņojums ietver detalizētu informāciju par katras valsts tiesisko situāciju, kultūras kontekstu, kā arī svarīgāko politiku, tāpat arī apraksta ASV valdības centienus nostāties pret reliģisko vajāšanu un veicināt reliģijas brīvību.

Šis Ziņojums atklāj skumjo patiesību, ka joprojām daudzi miljoni ticīgo cieš savas ticības vai savas reliģijas praktizēšanas dēļ, un daudzas valdības atsakās šis tiesības atzīt vai aizsargāt. Tas, ka tik daudziem jāpacieš sitieni, spīdzināšana, ieslodzījums un pat nāve, apliecina to, ka pat nāve ir ticības dzīvotspējas apliecinājums. Mēs ceram, ka dokumentējot viņu smago stāvokli, šis Ziņojums kalpos gan kā apliecinājums cietēju drosmei, gan kā izaicinājums visiem tiem, kuri visā pasaulē iestājas par demokrātiju un brīvību. Kā Valsts sekretāre Kondolīza Raisa šī gada sākumā tik asi paziņoja: "Mums, kas stāvam šajā pusē brīvības robežšķirtnei, ir pienākums palīdzēt tiem, kuriem nepaveicies piedzimt šīs robežšķirtnes otrā pusē."

Starptautiskās reliģiskās brīvības birojs

Starptautiskās reliģijas brīvības īpašais vēstnieks ir galvenais prezidenta un valsts sekretāra padomnieks par reliģijas brīvības sekmēšanu visā pasaulē. Viņa vadībā Starptautiskās reliģiskās brīvības birojs realizē ASV reliģijas brīvības politiku, cieši sadarbojoties ar mūsu kolēģiem Valsts departamentā, citās ASV valdības iestādēs un ASV ārzemju misijās, lai palielinātu to diplomātisko instrumentu diapazonu, ko iespējams izmantot attiecībā uz problēmām reliģijas brīvības jomā. Oficiālās un neoficiālās divpusējās sarunās ar citu valstu valdībām, piedaloties tādiem daudzpusējiem forumiem kā Apvienoto Nāciju Organizācijai un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, sadarbojoties ar cilvēktiesību un reliģiskajām NVO, kā arī satiekoties ar vardarbības upuriem, mēs veidojam un realizējam stratēģijas, lai vērstos pret vajāšanu, lai kur to sastaptu.

Publiskojot šo septīto Gadskārtējo ziņojumu par starptautisko reliģijas brīvību, es vēlētos izteikt pateicību prezidentam Bušam un valsts sekretārei Raisai par spēcīgo un modro vadību, kā arī Kongresam par abu partiju sniegto atbalstu. Tāpat arī mēs visi esam pateicību parādā tiem daudzajiem cilvēkiem, kas nevalstiskās organizācijās darbojas apspiesto labā. Prezidents Ronalds Reigans reiz sacījis: „Brīvība uzplaukst tur, kur ir dzīva ticība un saskaņā ar Dievu atzīta likuma virsvaldība.” Raugoties nākotnē, kurā visi varēs baudīt patiesu reliģijas brīvību, mūsu kopējais darbs visā pasaulē godina tos, kuri tāpat kā Oskars Strauss un prezidents Reigans pirms viņiem pilnībā izprot šo neatņemamo tiesību nozīmi.

Džons V. Henfords III, Starptautiskās reliģiskās brīvības īpašais vēstnieks
Publicēts 2005. gada 8. novembrī

Latvija

Satversme nosaka reliģijas brīvību, un kopumā valdība šīs tiesības respektē.

Laika posmā, ko aptver šis Ziņojums, attiecībā uz reliģijas brīvības statusu nekādas izmaiņas nav notikušas, un valdības politika kopumā turpināja atbalstīt brīvību reliģijas praktizēšanā; tomēr attiecībā uz dažām minoritārām reliģijām joprojām pastāv birokrātiskas problēmas.

Visumā draudzīgās attiecības starp reliģijām sabiedrībā veicinājušas reliģijas brīvību; tomēr aizvien vēl pastāv aizdomīgums attiecībā uz jaunākām, netradicionālām ticībām.

ASV valdība ar valdību apspriež reliģijas brīvības jautājumu tās vispārējās cilvēktiesību veicināšanas politikas kontekstā.

I daļa. Reliģijas demogrāfija

Valsts kopējā platība ir apmērām 25 000 kvadrātjūdžu, un tās iedzīvotāju skaits tiek lēsts kā 2,3 miljoni. Trīs lielākās ticības ir katolicisms, luterānisms un pareizticība. Datus par piederību dažādajām konfesijām sniegušas pašas konfesijas, un tāpēc tie nav pilnībā uzticami. Ievērojamas reliģiskās minoritātes ir arī baptisti, piecdesmitnieki un citas evaņģēliskas protestantu grupas.

Kādreiz lielā ebreju kopiena holokaustā vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam tika burtiski iznīcināta, un tagad tā ir apmēram 6000 cilvēku liela.

2005. gada aprīlī Tieslietu ministrijā bija reģistrētas 1174 draudzes. To skaitā: luterāņu (304), katoļu (250), pareizticīgo (118), baptistu (93), vecticībnieku (67), Septītās dienas adventistu (50), Jehovas liecinieku (13), metodistu (13), ebreju (13), budistu (4), islāma (13), krišnaītu (11), Pastarās dienas svēto Jēzus Kristus baznīcas (mormoņu) (4) un vairāk nekā 100 citu draudžu. Kopš neatkarības atgūšanas interese par reliģiju ir ievērojami pieaugusi. Tomēr procentuāli liela daļa no to piekritējiem savu ticību regulāri nepraktizē. 2004. gadā baznīcas Tieslietu ministrijai sniegušas sekojošās aplēses par to locekļiem: luterāņi (539 600), katoļi (428 067), pareizticīgie (350 000), baptisti (7 123), vecticībnieki (70 635), Septītās dienas adventisti (3950), Jehovas liecinieki (155), metodisti (1 010), ebreji (667), budisti (108), islāmticīgie (355), krišnaīti (126) un Pastarās dienas svēto Jēzus Kristus baznīcai piederīgie(mormoņi) (776), Kaut arī par to uzticama statistika nav pieejama, tiek plaši atzīts, ka ievērojama sabiedrības daļa ir ateisti. Pareizticīgie, daudzi no tiem – krieviski runājušie, nepilsoņi, pastāvīgie iedzīvotāji koncentrējušies lielākajās pilsētās, turpretim daudzi katoļi dzīvo austrumu daļā.

II daļa. Reliģiskās brīvības statuss

Tiesiskā/ Politiskā struktūra

Satversme nosaka reliģijas brīvību, un praksē valdība kopumā šīs tiesības respektē. Tomēr attiecībā uz dažām minoritārām reliģijām joprojām pastāv birokrātiskas problēmas. Valsts reliģijas nav; tomēr valdība nošķir „tradicionālās” (luterāņu, katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, baptistu un ebreju) un "jaunās" reliģijas. Praksē tas nav izpaudies kā valdības diskriminācija pret kādu konkrētu reliģiju.

Ebreji tiek uzskatīti par etnisku grupu, un drīzāk pasēs tiek ierakstīti tā, nevis kā latvieši vai krievi. Saskaņā ar valstī pastāvošo sistēmu pilsoņu pasēs tautība tiek norādīta tikai tad, ja pases īpašnieks to pieprasa. Tomēr etniskā piederība netiek ierakstītā tajā pases lapā, kurā ietverta informācija par personu, bet zīmogs tiek ielikts kādā no tukšajām vīzām paredzētajām lapām.

25. decembris tiek svinēts kā Ziemassvētki un ir pasludināts par valsts svētkiem. Tāpat arī Lielā piektdiena un Lieldienu pirmdiena ir valsts svētki. Pareizticīgo baznīca vēlas, lai valdība atzītu arī pareizticīgo Ziemassvētkus, taču līdz šajā ziņojumā apskatāmā perioda beigām valdība šo plānu nebija pieņēmusi.

Latvijas Luteriskā baznīca 1998. gadā Rīgā nodibināja savu garīdznieku izglītības centru – Lutera Akadēmiju. Katoļu baznīcai ir savs Seminārs. Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte ir nekonfesionāla.

Ir trīs padomes, kas valdībai sniedz savu atzinumu par reliģiskiem jautājumiem. Jaunajā Reliģijas konsultatīvajā padomē ietilpst ārsti, akadēmiķi un neatkarīgs cilvēktiesību ombudsmenis. Tā sapulcējas vajadzības gadījumā un izsaka sava viedokli par konkrētiem jautājumiem, taču tā nav tiesīga pieņemt lēmumus. Tradicionālo Reliģiju padomes mērķis ir veicināt ekumēnisku komunikāciju,apspriest visiem svarīgus jautājumus un uzlabot dialogu starp tradicionālajām ticībām un valdību. Agrāk tā pulcējās reizi mēnesī, bet tagad tā tiek nomainīta ar jaunu organizāciju – Baznīcu padomi. Šo jauno padomi 2002. gadā organizēja iepriekšējais premjerministrs, un to vada vai nu tā brīža premjerministrs vai premjerministra vietnieks. Tajā ir pārstāvji no lielākajām baznīcām – katoļu, luterāņu, baptistu, pareizticīgo, ebreju, adventistu, metodistu un vecticībnieku. Tomēr apskatāmā perioda laikā šī padome plenārsēdēs nesapulcējās un pašlaik darbojas, izmantojot saraksti.

Kaut arī valdība nepieprasa, lai reliģiskās grupas reģistrētos, 1995. gada likums "Par reliģiskām organizācijām"" reliģiskajām organizācijām piešķir zināmas tiesības un privilēģijas, ja tās reģistrējas, piemēram, atsevišķas juridiskas personas statusu īpašumu piederībai vai citiem finansiāliem darījumiem, kā arī nodokļu atlaides ziedotājiem. Reģistrācija arī atvieglo noteikumus par publisku pulcēšanos.

Saskaņā ar likumu "Par reliģiskām organizācijām", jebkuri 20 pilsoņi vai iedzīvotāji, kas ir vecāki par astoņpadsmit gadiem un ir reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā, var iesniegt pieteikumu baznīcas reģistrēšanai. Patvēruma meklētāji, ārvalstu vēstniecību darbinieki un tie, kas valstī uzturas pagaidu vai īpašā statusā, nevar reģistrēt reliģisku organizāciju. Draudzēm, kas nepieder kādai jau reģistrētai baznīcas apvienībai, ir jāpārreģistrējas ik pēc 10 gadiem. Desmit vai vairāk vienas ticības draudzes, kurām ir pastāvīgas reģistrācijas statuss, vai veidot reliģisku apvienību. Tikai tās baznīcas, kurām ir reliģiskās apvienības statuss, var dibināt teoloģiskās skolas vai klosterus. Lēmumu par baznīcas reģistrēšanu pieņem tieslietu ministrs. Tieslietu ministrijas darbinieki informē, ka vairums reģistrācijas pieteikumi tiek apstiprināti, tad, kad tiek iesniegti visi nepieciešamie dokumenti. Pagājušajā gadā Tieslietu ministrija ierosināja atcelt prasības attiecībā uz piederību reliģiskajai asociācijai un saīsināt jauno draudžu pārreģistrācijas periodu uz 3 gadiem. Līdz šajā Ziņojumā apskatītā perioda beigām Saeima šo priekšlikumu nebija pieņēmusi.

Reliģiskās brīvības ierobežojumi

Likums "Par reliģiskajām organizācijām" neatļauj vienlaicīgi reģistrēt vienā konfesijā vairāk nekā vienu reliģisko apvienību (baznīcu), un tāpēc valdība nereģistrē šķeltnieciskās grupas. Tādējādi reģistrācija ir atteikta vairākām grupām, ieskaitot neatkarīgu ebreju draudzi, Latvijas Brīvo pareizticīgo baznīcu un atsevišķu vecticībnieku grupu.

2003. gadā Reliģisko lietu padome ierosināja izdarīt grozījumus likumā "Par reliģiskajām organizācijām", kas paredzēja atcelt ierobežojumus, kas izriet no vienas apvienības reģistrāciju. Tomēr ne Latvijas Baznīcu padome, ne valdība nav šīs rekomendācijas ieviesusi.

Vīzas izsniegšanas nosacījumi, kas ir spēkā kopš 1999. gada, pieprasa ārzemju reliģiskiem darbiniekiem uzrādīt vai nu ordinācijas apliecību vai apliecinājumu par reliģisko izglītību, kas atbilstu Latvijas teoloģijas bakalaura grādam. Vīzas pieprasīšanas process, kurā tiek pieprasīta ielūguma vēstule un apliecinājums par iegūto izglītību, joprojām ir apgrūtinošs, kaut arī valdība kopumā ir sniegusi atbalstu, lai atrisinātu sarežģītas vīzu lietas par labu reliģiskajiem darbiniekiem.

Ārzemju sludinātājiem un misionāriem ir atļauts rīkot sanāksmes un sludināt, taču likumā noteikts, ka tikai vietējās reliģiskās organizācijas var viņus aicināt veikt šādas darbības. Ārvalstu reliģiskās konfesijas ir kritizējušas šo nosacījumu.

Likums "Par reliģiskajām organizācijām" nosaka, ka ticību drīkst mācīt skolēniem valsts skolās uz brīvprātības pamatiem, un to drīkst darīt tikai tradicionālo kristīgo baznīcu (proti, evaņģēliski luteriskās, katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku vai baptistu) pārstāvji. Valdība piešķir līdzekļus šādai izglītībai. Valsts atbalstīto minoritāšu skolēni var apgūt ticības mācību uz brīvprātības pamatiem, apgūstot "nacionālajai minoritātei raksturīgo" ticību. Citas konfesijas vai reliģijas, kurām nav pašām savu, valsts atbalstītu mazākumtautību skolu, piemēram, ebreju kopiena, ticības mācību var mācīt tikai privātskolās.

Īpašumu atgūšana lielos vilcienos ir pabeigta, kaut arī lielākā daļa reliģisko kopienu, to skaitā luterāņu, pareizticīgo un ebreju kopienas, joprojām gaida dažu savu īpašumu atgūšanu. Šo atlikušo īpašumu statuss nav skaidrs, un tie ir saistīti ar sarežģītām tiesiskām un birokrātiskām procedūrām saistībā ar neskaidru piederību, vairākiem pieteikumiem un to, ka ebreju kopienas, kurām šie īpašumi piederēja pirms Otrā pasaules kara, tika iznīcinātas. Premjerministra birojs ir izveidojis darba grupu, lai izskatītu ar Latvijas reliģisko kopienu īpašumu atgūšanu saistītās problēmas. Ebreju kopiena ir paudusi bažas par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem daži īpašumi atgūti.

Nav ziņots par cilvēkiem, kas būtu ieslodzīti vai aizturēti to reliģiskās pārliecības dēļ.

Piespiedu pievēršana ticībai

Nav ziņu par piespiedu pievēršanu ticībai, ieskaitot nepilngadīgo ASV pilsoņu, kas būtu nolaupīti vai nelegāli aizvesti no Amerikas Savienotajām Valstīm, ne par atteikumu šādiem pilsoņiem atgriezties Amerikas Savienotajās Valstīs.

Teroristisko organizāciju uzbrukumi

Laika periodā, kas tiek apskatīts šajā ziņojumā, nav ziņots par teroristisko organizāciju uzbrukumiem, kas būtu vērsti tieši pret konkrētām reliģijām.

III daļa. Sabiedrības attieksme

Visumā draudzīgās attiecības starp dažādām reliģiskām kopienām veicina reliģijas brīvību. Ekumenisms sabiedrībā joprojām ir jauns jēdziens, un tradicionālās reliģijas pret to ir ieņēmušas skaidru, rezervētu nostāju. Kaut arī valsts amatpersonas atbalsta jaunāko reliģiju plašāku izpratni un pieņemšanu, tomēr daudzi pilsoņi joprojām apšauba jaunāku, netradicionālu ticību pamatotību.

Latvijas Vēsturnieku komisija, kas darbojas ar prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas atbalstu, turpina veicināt izpratni par holokaustu visās sabiedrības daļās. Tiek plānots, ka 2006. gadā tiks pabeigts piemineklis Žanim Lipkem, kurš no Rīgas geto izglāba 40 ebrejus.

2003. gadā huligāni Rīgas Jaunajos ebreju kapos apgāza kapakmeņus un uz mūriem uzpūta antisemītiskus grafīti. Valsts vadītāji šo rīcību nosodīja, un pilsētas atbildīgās iestādes postījumus ātri novērsa. Līdzīga apgānīšana, kaut arī mazākā mērogā, notika gan 2004., gan 2005. gadā, un redzamu sabiedrības pārstāvju reakcija bija līdzīga. 2005. gada pavasarī Rīgas vecpilsētā ortodoksāls rabīns tika aizskarts, viņam draudēja un izteica vardarbīgas, antisemītiskas piezīmes. Daudzi valdības līderi, it īpaši prezidente, ir reaģējuši uz manāmo antisemītisma pieaugumu sabiedrībā, vēršoties pret jebkura veida ksenofobiju, kā arī ar savu klātbūtni ar holokaustu saistītajos piemiņas pasākumos. Valdība aktīvi vēršas pret antisemītismu, tomēr grūti kvantificējamais kultūras antisemītisms pastāv. Valstī iznākošās grāmatas un citi izdevumi par Otrā pasaules kara periodu galvenokārt pievēršas Krievijas un nacistu okupāciju ietekmei uz valsti un etniskajiem latviešiem, bieži vien sniedzot minimālus komentārus par holokaustu vai valsts lomu tajā.

IV daļa. ASV valdības politika

ASV valdība apspriež reliģijas brīvības jautājumus ar valdību tās vispārējā dialoga un cilvēktiesību veicināšanas politikas kontekstā.

Periodā, ko aptver šis ziņojums, ASV vēstniecība strādāja, lai atbalstītu ticības brīvības principu, regulāri kontaktējoties ar attiecīgajām valsts iestādēm, ieskaitot Reliģisko lietu biroja direktoru, reliģiskajām nevalstiskajām organizācijām, dažādu konfesiju pārstāvjiem, ieskaitot misionārus. Vēstniecības Konsulārā daļa arī regulāri uzturējusi diskusiju ar vietējām atbildīgajām imigrācijas iestādēm, kā arī sanāksmēs ar Reliģisko lietu departamentu.

Vēstniecība aktīvi atbalsta Latvijas Vēsturnieku komisiju. Tā ir finansējusi Latvijas zinātnieku braucienus uz Amerikas Savienotajām Valstīm, lai viņi apgūtu etnisko un reliģisko toleranci, kā arī ASV ekspertu braucienus uz Latviju, lai tie piedalītos Vēsturnieku komisijas rīkotajās aktivitātēs. Tāpat arī vēstniecība ir sadarbojusies ar valdību, izstrādājot holokausta mācīšanas programmu visiem 9. – 12. klašu skolēniem. Vēstniecība finansē skolotāju apmācību par mācību programmas attīstību, holokausta mācību priekšmeta programmas izstrādi un izdošanu, kā arī skolotāju apmācību holokausta pasniegšanai un izpratnes par to veicināšanai. Pabeigtā holokausta mācību programma tika publicēta 2005. gada vēlā pavasarī, un to plānots ieviest skolās 2005. – 2006. mācību gadā.

Vēstniecības amatpersonas uztur atklātu un produktīvu dialogu ar valdības Reliģisko lietu biroja direktoru. Vēstniecības darbinieki arī regulāri satiekas ar iebraukušo misionāru grupām, kā arī ar dažādu konfesiju - gan Latvijas, gan ārvalstu – pārstāvjiem. Bieži tiek apspriestas problēmas, ar kurām dažas minoritārās reliģijas ir sastapušās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, pieprasot vīzas un uzturēšanās atļaujas.

Publiskots 2005. gada 8. novembrī