Ziņojums par valstu praksi cilvēktiesību jomā 2005: Latvija

ASV Valsts departamenta Demokrātijas, cilvēktiesību un darbaspēka biroja publikācija, 2006. gada 8. martā

Priekšvārds

Visi cilvēki vēlas dzīvot cienīgu un brīvu dzīvi un ir to pelnījuši. Prezidents Bušs sacījis: "Brīvības progress ir visdižākais mūslaiku stāsts." Cilvēktiesību un demokrātijas veicināšana ir globāla parādība, un visā pasaulē paplašinās diskusijas par demokrātiju un demokrātisko valdību aizstāvētajām universālajām vērtībām.

Augošajā pieprasījumā pēc demokrātiskas pārvaldes atspoguļojas atziņa, ka vislabākais cilvēktiesību garants ir plaukstoša demokrātiska valsts ar pārstāvnieciskām, atbildīgām valdības iestādēm, vienlīdzīgām tiesībām likuma virsvaldības apstākļos, spēcīga pilsoniskā sabiedrība, politiskais plurālisms un neatkarīgi mediji.

Amerikas Savienoto Valstu un citu brīvo nāciju pienākums ir aizsargāt cilvēktiesības un palīdzēt demokrātijas sasniegumiem izplatīties. Mums jāpalīdz valstīm, kuras veido demokrātiskās institūcijas, kas nodrošinās cilvēktiesību ievērošanu ilgtermiņa. Mums jāpalīdz trauslām demokrātijām nodrošināt saviem pilsoņiem labāku dzīvi. Mums jāsauc pie atbildības visas valstis, kad tās atkāpjas no savām starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā. Un mums aizvien solidāri jāiestājas par tiem cilvēkiem visā pasaulē, kuri, dzīvodami bailēs, sapņo par brīvību.

Aizstāvot un virzot cilvēktiesības un demokrātiskos principus, mēs saglabājam ticību mūsu valsts visvairāk lolotajām vērtībām un liekam pamatus ilgstošam mieram. Nomainīsies paaudzes, iekams izdosies piepildīt Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas solījumu un uzcelt plaukstošas demokrātiskas valstis visā pasaulē, taču šis ārkārtīgi nepieciešamais darbs nav atliekams.

Ar šādām domām man ir tas prieks nodot Valsts Departamenta Ziņojumu par valstu praksi cilvēktiesību jomā: 2005.g. Amerikas Savienoto Valstu Kongresam.

Kondolīza Raisa Valsts sekretāre

Ievads

Šie ziņojumi apraksta 196 valstu veikumu, iemiesojot praksē to starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Šīs pamattiesības, kuras atspoguļotas ANO Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā, pieņēmuši cilvēki, kuri pārstāv visas kultūras un ādas krāsas, dažādas vēstures un ticības, un veido to, ko prezidents Bušs ir nosaucis par "neapspriežamām cilvēka cieņas prasībām." Valsts Departaments, saņēmis Kongresa pilnvarojumu, pirmos gadskārtējos ziņojumus par praksi cilvēktiesību jomā publicēja 1977. gadā, un tie kļuvuši par būtisku elementu ASV centienos sekmēt cilvēktiesību ievēršanu visā pasaulē. Nu jau gandrīz trīs gadu desmitus tie ir kalpojuši par uzziņu dokumentiem un sadarbības pamatu valdībām, organizācijām un indivīdiem, kas cenšas izbeigt pārkāpumus un nostiprināt valstu spējas aizsargāt visu cilvēku pamattiesības.

Cilvēktiesību aizstāvība visā pasaulē nav mēģinājums uzspiest citu valstu pilsoņiem svešas vērtības vai iejaukties šo valstu iekšējās lietās. Vispārējā deklarācijā ir aicinājums, lai ".. katrs cilvēks un katrs sabiedrības institūts ... censtos veicināt šo tiesību un brīvību respektēšanu un, realizējot nacionālos un starptautiskus progresīvus pasākumus, nodrošinātu to vispārēju un efektīvu atzīšanu un īstenošanu ..." Prezidents Bušs ir paudis Amerikas Savienoto Valstu apņēmību sadarboties ar demokrātiskām valstīm un labas gribas cilvēkiem visā pasaulē, lai sasniegtu ilgtermiņa mērķi: "izbeigtu tirāniju šajā pasaulē."

Protams, cilvēktiesību pārkāpumi un netaisnīga tiesas spriešana var notikt un notiek arī demokrātiskās valstīs. Neviena pārvaldes sistēma nav bez trūkumiem. Stāvoklis cilvēktiesību jomā dažādās demokrātiskās valstīs pasaulē ir atšķirīgs, un šie ziņojumi par valstu praksi to atspoguļo. It īpaši tās demokrātijas, kurās saknes vēl ir seklas un resursu nepietiek, mēdz nepildīt savus pilsoņiem dotos svinīgos solījumus, tai skaitā – arī attiecībā uz cilvēktiesībām. Pāreja uz demokrātiju mēdz būt vētraina un smaga. Sazēlusi korupcija var aizkavēt demokrātijas attīstību, sakropļot tiesu procesus, iznīcināt sabiedrības uzticību. Tomēr, neraugoties uz to visu, kopumā ņemot, valstis, kurās pastāv demokrātiska sistēma, nodrošina daudz lielāku aizsardzību pret cilvēktiesību pārkāpumiem nekā nedemokrātiskās valstis.

Amerikas Savienotās Valstis pašas ir nogājušas garu un smagu ceļu uz brīvību un demokrātiju visiem, un viss šis ceļš nebūt vēl nav noiets. Tomēr laika gaitā mūsu neatkarīgie valdības atzari, mūsu brīvie mediji, mūsu atvērtība pasaulei un, kas ir pats svarīgākais, Amerikas patriotu pilsoniskā drosme ir palīdzējusi mums nezaudēt ticību tiem ideāliem, kas ir mūsu valsts pamatā, un mūsu starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā.

Šie ziņojumi par valstu praksi piedāvā pamatfaktus, pēc kuriem vērtēt cilvēktiesību jomā panākto progresu un vēl palikušos izaicinājumus. Šajos ziņojumos apskatīts katras valsts sniegums 2005. gadā, tie nav šo valstu salīdzinājums. Kaut gan katra valsts apskatīta atsevišķi savā ziņojumā, tomēr iespējams izdarīt dažus visaptverošus novērojumus. Zemāk tiks piedāvāti īpaši izcelti seši plaši novērojumi, kuri pamatojas no konkrētām valstīm ņemtos piemēros. Piemēri ir nevis izsmeļoši, bet ilustratīvi.

Pirmkārt, tās valstis, kurās vara koncentrējusies bezatbildīgu valdnieku rokās, tiecas būt pasaules vissistemātiskākie cilvēktiesību pārkāpēji. Šajā lokā ietvertas valstis, sākot no noslēgtām, totalitārām sistēmām, kuras saviem pilsoņiem pilnībā liedz to pamattiesības, līdz autoritārām sistēmām, kurās pamattiesību realizēšana ir stipri ierobežota.

2005. gadā Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (KTDR jeb Ziemeļkoreja) joprojām bija viena no visvairāk izolētajām valstīm pasaulē. Sistemātiski represīvais režīms turpināja kontrolēt gandrīz visus savu pilsoņu dzīves aspektus, liedzot tiem vārda, ticības, preses, biedrošanās, pulcēšanās un pārvietošanās brīvības, kā arī strādājošo tiesības. 2005. gada decembrī režīms atkāpās vēl lielākā izolācijā, nosakot būtiskus ierobežojumus starptautisko nevalstisko organizāciju (NVO) klātbūtnei valstī.

Birmā, kur valda huntas diktāts, solījumi realizēt demokrātiskas reformas un ievērot cilvēktiesības aizvien vēl turpināja kalpot par brutalitāti un represijas aizsedzošu fasādi. Nopietnas bažas rada piespiedu darbs, cilvēktirdzniecība un bērnu- kareivju izmantošana, kā arī reliģiskā diskriminācija. Armijas vardarbība turpinājās, ieskaitot sistemātisku izvarošanu, spīdzināšanu un nāves sodu izpildīšanu, kā arī etniskām minoritātēm piederošo pilsoņu piespiedu pārvietošanu. Režīms uzturēja tēraudcietu kontroli - izsekojot, draudot un ieslogot politiskos aktīvistus, ieskaitot Nobela prēmijas laureāti un opozīcijas līderi Aung San Sū Kuai , kura joprojām ir mājas arestā bez uzrādītas apsūdzības.

2005. gadā pasliktinājās jau tā sliktie Irānas valdības rādītāji cilvēktiesību un demokrātijas jomā. Jūnijā prezidenta vēlēšanu laikā nedaudz vairāk par tūkstoš reģistrētiem kandidātiem, ieskaitot visas kandidātes sievietes, valsts Aizbildņu padome pavaļīgi izslēdza no sāncensības. Jaunievēlētais konservatīvais prezidents noliedza holokaustu un aicināja iznīcināt Izraēlu. Valdošā garīdzniecība un prezidents parūpējās par to, lai simtiem politisko ieslodzīto cietuma apstākļi pasliktinātos, noteica vēl lielākus ierobežojumus preses brīvībai un samazināja vēl vairāk sociālās un politiskās brīvības. Turpinājās nopietni pārkāpumi - nāves soda izpildīšana bez tiesas lēmuma, nopietni reliģijas brīvības pārkāpumi, diskriminācija pēc etniskās piederības un reliģijas, pazušanas, ārkārtēja uzraudzība, kā arī spīdzināšana un pazemojoša attieksme.

Zimbabvē valdība turpināja nepārtrauktus uzbrukumus cilvēka cieņai un pamatbrīvībām, pastiprinot tās kontroli pār pilsonisko sabiedrību un cilvēktiesību NVO, kā arī manipulējot parlamenta vēlēšanās martā. Opozīcijas pārstāvji tika pakļauti vardarbībai, tai skaitā – spīdzināšanai un izvarošanai. Jaunie konstitūcijas grozījumi atļāva valdībai ierobežot izbraukšanu no valsts, valstij pārņemt savā īpašumā visu zemi, kas tika pārdalīta zemes iegūšanas programmas gaitā, kā arī likvidēja tiesības apstrīdēt šādu zemes ieguvi tiesā. Valdības „Kārtības atjaunošanas” operācijas ietvaros, kas tika uzsākta, lai iznīcinātu it kā nelikumīgus mājokļus un biznesus, vairāk nekā 700 tūkstoši cilvēku tika pārvietoti vai arī tika iznīcināts to iztikas avots, tādējādi palielinot spriedzi valsts jau tā vājajā un neattīstītajā tautsaimniecībā.

Kubā režīms caur komunistisko partiju un valsts kontrolētām masu organizācijām turpināja kontrolēt visus dzīves aspektus. Valsts apspieda jebkurus aicinājumus veikt demokrātiskas reformas, piemēram, Varela projektu, kas aicināja rīkot tautas referendumu. Atbildīgās iestādes arestēja un aizturēja Valera aktīvistus, uzlika tiem soda naudas un izteica draudus, un valstī ir vismaz 333 politieslodzīto un aizturēto.

Ķīnas rādītāji cilvēktiesību jomā joprojām bija slikti, un valdība turpināja pieļaut nopietnus pārkāpumus. Tie, kuri publiski izteicās pret Ķīnas valdības politiku vai uzskatiem vai protestēja pret valdību, tika pakļauti vajāšanai, aizturēšanai un ieslodzīšanai, ko realizēja valdības un drošības iestādes. Ievērojami pieauga sabiedriskās kārtības traucēšanas gadījumu skaits un aicinājumi izskatīt sūdzības, vairāki šādi incidenti tika vardarbīgi apspiesti. Galvenie pasākumi tiesu varas pastiprināšanai un policijas un drošības spēku patvaļīgas varas ierobežošanai apstājās. Represijas pret medijiem un internetu turpinājās. Arī represijas pret minoritāšu grupām nemazinājās, it īpaši – pret uiguriem un tibetiešiem. Tika pieņemts jauns reliģijas lietu regulējums, kas paplašināja tiesisko aizsardzību dažu reģistrēto reliģisko grupu darbībai, bet, savukārt, represijas pret nereģistrētām reliģiskām grupām turpinājās, piemēram, represijas pret Faluņ Gun garīgo kustību.

Baltkrievijā prezidents Lukašenko un viņa diktatoriskais režīms turpināja visas varas sagrābāšanu. Aktīvisti – demokrātijas atbalstītāji, tai skaitā opozīcijas politiķi, neatkarīgo arodbiedrību vadītāji ,studenti un laikrakstu redaktori par Lukašenko un viņa režīma kritizēšanu tika aizturēti un ieslodzīti, viņiem tika uzliktas soda naudas. Viņa valdība aizvien biežāk izmantoja nodokļu inspekcijas un jaunas reģistrācijas prasības, lai liegtu NVO, neatkarīgiem medijiem, politiskajām partijām un mazākumtautību un reliģiskajām organizācijām likumīgas darbošanās iespējas.

Otrkārt, cilvēktiesības un demokrātija ir cieši saistītas, un abas ir būtiskas ilgtermiņa stabilitātei un drošībai. Brīvas un demokrātiskas valstis ievēro savu pilsoņu tiesības likt pamatus ilgstošam mieram. Turpretim tās valstis, kuras smagi un sistemātiski pārkāpj pašas savu pilsoņu cilvēktiesības, visticamāk apdraudēs arī savas kaimiņvalstis un starptautisko sabiedrību.

Šāds piemērs ir Birma. Birmiešu pamattiesības būs iespējams realizēt tikai tad, ja Birma atgriezīsies uz demokrātijas ceļa, kas tai ticis liegts. Hunta atsakās atzīt 1990. gada vēsturisko brīvo un taisnīgo likumdevēja vēlēšanu rezultātus. Režīma nežēlīgā un postošā netaisnā valdīšana ir nesusi milzīgas ciešanas Birmas tautai un radījusi vai saasinājusi virkni likstu arī tās kaimiņvalstīm, sākot no bēgļu pieplūduma, beidzot ar infekcijas slimību izplatību un narkotiku un cilvēktirdzniecību. 16. decembrī ANO Drošības padomē notika izšķirošas diskusijas par situāciju Birmā.

Vēl viens piemērs ir Korejas Tautas Demokrātiskā Republika. Pēc Korejas pussalas sadalīšanas KTDR un Korejas Republika (KTDR jeb Dienvidkoreja) bija apmērām vienādā ekonomiskās attīstības stadijā un abās valdīja autoritārs režīms. Pateicoties politiskajām un ekonomiskajām brīvībām, abas Korejas atšķiras. Šodien ziemeļkorejiešiem ir liegtas pamatbrīvības, savukārt autoritārā režīma dēļ radušies desmitiem tūkstoši bēgļu. Valdība pelna valūtu noziedzīgā ceļā, ieskaitot narkotiku tirdzniecību, valūtas un tādu preču kā cigarešu viltošana un kontrabanda. Phenjana nav ievērojusi starptautiskās sabiedrības atkārtotas prasības pārtraukt savas kodolprogrammas.

Irānas valdība turpināja ignorēt irāņu tautas vēlmi pēc atbildīgas valdības, turpināja savu bīstamo politiku – centās iegūt atomieročus, atbalstīja teroristu organizācijas, kā arī – un to darīja arī jaunais prezidents vairākās publiskās runās - aicināja uz kādas ANO dalībvalsts iznīcināšanu. Irāna, liegdama savai tautai pamattiesības, iejaukdamās Irākas lietās, atbalstot Hizbalah un Hamas, kā arī citas teroristu organizācijas, kā arī atteikdamās iesaistīties konstruktīvā šo jautājumu risināšanā, ir vēl vairāk izolējusies no starptautiskās sabiedrības.

Līdzīgi arī Sīrijas valdība ignorē starptautiskos aicinājumus cienīt savas valsts pilsoņu pamattiesības un iejaucas savu kaimiņu lietās. Sīrija turpināja atbalstīt Hizbalah, Hamas un citas pretpalestīnas grupas, kā arī nesadarbojas ar ANO Starptautisko neatkarīgo izmeklēšanas komisiju , kas izmeklē bijušā Libānas premjerministra al-Hariri noslepkavošanu Beirutā. Galvenā izmeklētāja ziņojumos secināts, ka pierādījumi norāda uz Sīrijas varas iestāžu līdzdalību, kā arī skaidri pasaka to, ka Sīrijas amatpersonas, izlikdamās, ka sadarbojas ar izmeklētājiem, patiesībā ir tos maldinājušas.

Turpretim Balkānos pāris pēdējo gadu laikā vērojamā vispārējā uzlabošanās cilvēktiesību, demokrātijas un likuma virsvaldības jomā ir reģionā radījusi lielāku stabilitāti un drošību. Pie varas nāk aizvien demokrātiskākas valdības, pie atbildības tiek saukts aizvien vairāk kara noziedznieku un ievērojams daudzums pārvietoto personu ir atgriezušās mājās, vēlēšanas aizvien vairāk atbilst starptautiskajiem standartiem un kaimiņu sadarbība padziļinās apņēmībā atrisināt postkonflikta un reģionālās problēmas. Daudzas kādreizējās Dienvidslāvijas valstis ir uzrādījušas progresu, uzsākot kara noziegumos apsūdzēto personu tiesāšanu šo valstu tiesās, kas ir būtiski nacionālajai samierināšanai un reģionālajai stabilitātei. Tomēr 2005. gada beigās divi visvairāk meklētie kara noziedznieki – Radovans Karadičs un Ratko Mladičs joprojām atradās brīvībā.

Treškārt, dažus no vissmagākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem valdības ir izdarījušas iekšējo un / vai pārrobežu bruņoto konfliktu kontekstā.

Sudānas valdības 2003. gada mēģinājums apspiest nelielu Āfrikas dumpinieku sacelšanos Dārfūrā, izmantojot bruņoto džindžavīdu miliciju un atļaujot tiem plosīties šajā reģionā, noveda pie zvērīga konflikta. 2004. gada decembrī Valsts Departaments secināja, ka Dārfūrā noticis genocīds. 2005. gadā tas turpinājās. Līdz 2005. gada beigām vismaz 70 tūkstoši civiliedzīvotāju bija gājuši bojā, gandrīz 2 miljoni bija kauju dēļ pārvietoti, bet vairāk nekā 200 tūkstoši bēgļu bija bēguši uz kaimiņvalsti Čadu.

Spīdzināšana Dārfūrā bija plaši izplatīta un sistemātiska, tāpat arī vardarbība pret sievietēm, ieskaitot to, ka izvarošana tiek izmantota kā kara ierocis. Bijuši ziņojumi par to, ka sievietes tikušas aizdzītas tuksnesī; viņu tālākais liktenis ir nezināms. Sudānas valdības un Sudānas Tautas atbrīvošanās kustības parakstītais Visaptverošais Miera līgums jūlijā pavēra iespēju pieņemt konstitūciju un izveidot nacionālās vienības valdību, kas darbotos līdz 2009. gada vēlēšanām. Āfrikas Savienība nosūtīja uz Dārfūru septiņus tūkstošus kareivju, kur to klātbūtne palīdzēja ierobežot, bet ne pilnībā pārtraukt vardarbību. 2005. gada beigās valdības atbalstīto džindžavīdu uzbrukumi civiliedzīvotājiem turpinājās.

Nepālas jau tā sliktā situācija cilvēktiesību jomā pasliktinājās. Valdība turpināja pieļaut daudz nopietnu pārkāpumu gan februāra- aprīļa ārkārtas stāvokļa laikā, gan pēc tā, kura laikā tika atceltas visas pamattiesības, izņemot habeas corpus. Daudzos gadījumos valdība ignorēja Augstākās Tiesas izdoto habeas corpus un bieži vien atkārtoti arestēja studentu un politisko partiju līderus. Arī maoistu nemiernieki turpināja savu kampaņu – spīdzinot, slepkavojot, spridzinot, iesaucot armijā bērnus, nolaupot cilvēkus, nodarbojoties ar izspiešanu un piespiežot slēgt skolas un uzņēmumus.

Politiskā krīze Kotdivuārā, kas joprojām šķeļ valsti, 2005. gadā noveda pie jauniem pārkāpumiem, ieskaitot izvarošanu, spīdzināšanu, valsts un nemiernieku drošības dienestu bez tiesas sprieduma izpildītos nāves sodus. Retāk tika ziņots par to, ka nemiernieki iesauktu armijā bērnus, un daudzi šādi bērni tika atbrīvoti. Vardarbība un vardarbības draudi pret politisko opozīciju turpinājās. Par spīti starptautiskās sabiedrības un Āfrikas Savienības nemitīgajiem centieniem, politiskais process, lai izveidotu valdību, kas dalītu varu, apstājās. Līdz septembra beigām maz bija izdarīts, lai sagatavotu 30. oktobrī ieplānotās vēlēšanas, un Jauno spēku dumpinieku grupu atbruņošana nebija sākusies. 6. oktobrī Āfrikas Savienība nolēma pagarināt prezidenta Lorāna Gbagbo pilnvaru laiku līdz vienam gadam.

Čečenijā un citur Krievijas Ziemeļkaukāza reģionā federālie spēki un promaskaviskie Čečenijas spēki izdarīja tādus pārkāpumus kā spīdzināšana, nāves sodu izpildīšanu bez tiesas sprieduma, cilvēku pazušanu un patvaļīgas aizturēšanas. Reizēm šķita, ka promaskaviskās čečenu paramilitārās vienības darbojas neatkarīgi no Krievijas virspavēlniecības struktūrām, un nekas nav liecinājis par to, ka federālās varas iestādes būtu efektīvi mēģinājušas tās savaldīt vai arī saukt pie atbildības par kliedzošajiem pārkāpumiem. Arī pret valdību noskaņotie spēki Ziemeļkaukāzā turpināja rīkot teroristiskus sprādzienus un izdarīt cilvēktiesību pārkāpumus. 2005. gads pieredzēja tālāku vardarbības un pārkāpumu izplatīšanos visā reģionā, valdīja vispārēja nelikumības un korupcijas atmosfēra.

Āfrikas Lielo ezeru reģionu, kas aptver Kongo Demokrātisko Republiku (KDR), Ruandu, Burundi un Ugandu, aizvien vēl nomāc pilsoņu karš, etniska vardarbība lielos mērogos un plaši ar konfliktiem saistīti cilvēktiesību pārkāpumi, kas ar šo reģionu saistās jau vairāk nekā dekādi. Tomēr kopumā 2005. gadā bija mazāk vardarbības, un situācija cilvēktiesību jomā redzami uzlabojās, kas veicināja desmitiem tūkstošu pārvietoto personu, it īpaši – burgundiešu- atgriešanos mājās. Burundi noslēdza savu četrus gadus garo pārejas procesu, un KDR bija vēsturiski uzlabojumi vēlēšanu jomā. Lielo ezeru reģiona valdības panāca ievērojamu progresu, demobilizējot tūkstošiem bērnu kareivju, kas bija gan to, gan dažādu dumpinieku grupu armijās. Tajā pašā laikā dažādi bruņoti grupējumi, kas bāzējas Kongo, turpina destabilizēt reģionu un savā starpā konkurē par stratēģiskiem un dabas resursiem, neraugoties uz ANO atbalstītajām Kongo armijas operācijām šo KDR bruņoto grupējumu atbruņošanai. Tūkstošiem dumpinieku no Ruandas, Ugandas un Burundi, ieskaitot Ruandas dumpiniekus, kuri vadīja 1994. gada genocīdu Ruandā, turpina pretoties savu valstu valdībām, uzbrūk civiliedzīvotājiem KDR un izdara virkni nopietnu pārkāpumu, it īpaši – pret sievietēm un bērniem. Tika ziņots par to, ka Ruandas un Ugandas valdības turpina nelegāli novirzīt ieročus bruņotajām grupām, kas darbojas un izdara pārkāpumus KDR austrumos. Kolumbijā turpinājās ar 41 gadu garu iekšējo bruņoto konfliktu saistītie cilvēktiesību pārkāpumi. Tomēr valdības koncentrētās militārā ofensīvas pret nelikumīgajām bruņotajam grupām un nepārtrauktās paramilitāro grupējumu demobilizācijas dēļ slepkavību un cilvēku nolaupīšanu skaits samazinājās. Tāpat arī Kolumbija uzsāka četrus gadus garu procesu, lai ieviestu jauno, sāncensības principā balstīto kriminālprocesa kodeksu. Tomēr vislielākais šķērslis joprojām ir nesodāmība, ir īpaši saistībā ar amatpersonām, kuras tiek apsūdzētas par cilvēktiesību pārkāpumiem pagātnē, kā arī dažiem armijas pārstāvjiem, kas sadarbojās ar paramilitāriem grupējumiem.

Ceturtkārt, tur, kur pilsoniskā sabiedrība un neatkarīgie mediji ir pakļauti uzbrukumiem, tiek apdraudētas vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvības. Spēcīga pilsoniskā sabiedrība un neatkarīgie mediji palīdz radīt tādus apstākļus, kuros uzplaukst cilvēktiesības, veidojot sabiedrībā izpratni par tās tiesībām, atklājot pārkāpumus, aicinot uz reformām un pieprasot atbildību no valdībām.

Valdībām vajadzētu aizsargāt, nevis pārkāpt mediju un pilsoniskās sabiedrības mierīgā ceļā realizētās pamatbrīvības, pat ja tās nepiekrīt to uzskatiem vai rīcībai. Ar likumu noteiktus ierobežojumus šādu tiesību realizēšanai iespējams attaisnot vienīgi tik lielā mierā, ciktāl tie ir savienojami ar valsts pienākumiem cilvēktiesību jomā un ciktāl tie nav tikai iegansti šādu tiesību ierobežošanai.

Kad valstis izmanto likumdošanu kā politisko ieroci vai kā represiju instrumentu pret pilsonisko sabiedrību un medijiem, tad tās nevis uztur likuma virsvaldību, bet gan likumu varu. Likuma virsvaldība ierobežo valsts varu, proti, tā ir sistēma, kura izveidota, lai pasargātu indivīda cilvēktiesības pret valsts varu. Turpretim likumu vara var pārvērsties par varas ļaunprātīgu izmantošanu, proti, par manipulācijām ar likumiem un tiesu sistēmu, lai uzturētu valdnieku varu pār pavalstniekiem.

2005. gadā bažas viesa lielais to valstu skaits, kuras pieņēma vai selektīvi piemēroja likumus pret medijiem un NVO. Piemēram: Kambodžas valdība izmantoja pastāvošo krimināllikumu par neslavas celšanu, lai gada laikā iebiedētu, arestētu un uzrādītu apsūdzības kritiķiem un opozīcijas pārstāvjiem.

Ķīna pastiprināja mediju un interneta ierobežojumus, kas noveda līdz diviem zināmiem arestiem. Zimbabves valdība arestēja cilvēkus, kuri kritizēja prezidentu Mugabe, vajāja vai patvaļīgi aizturēja žurnālistus, slēdza neatkarīgu laikrakstu, ar spēku izklīdināja demonstrantus, kā arī arestēja un aizturēja opozīcijas vadītājus un viņu atbalstītājus.

Venecuēlā jaunie likumi par neslavas celšanu, goda un cieņas aizskaršanu un mediju saturu kopā ar vajāšanu un fizisku iebiedēšanu ierobežoja medijus un radīja pašcenzūras atmosfēru. Aizvien tiek ziņots par to, ka valdības pārstāvji un atbalstītāji iebiedējuši un izteikuši draudus politiskās opozīcijas locekļiem, vairākām cilvēktiesību NVO un citām pilsoniskās sabiedrības grupām. Dažas NVO arī apsūdzējušas valdību par tiesu sistēmas izmantošanu, lai noteiktu ierobežojumus politiskajai opozīcijai. Baltkrievijā Lukašenko valdība pastiprināja opozīcijas grupu apspiešanu un noteica jaunus ierobežojumus pilsoniskajai sabiedrībai. Bijuši politiski motivēti aresti, vairāki neatkarīgi laikraksti tika slēgti, citu darbība tika traucēta, un NVO tika vajātas. Krievijā NVO biroju pārmeklēšana, reģistrācijas problēmas, NVO vadītāju un darbinieku iebiedēšana un problēmas ar vīzām ārzemju NVO darbiniekiem atstāja negatīvu ietekmi, tāpat kā tas, ka parlaments pieņēma jaunus, NVO ierobežojošus likumus. Kremlis arī centās ierobežot kritiķu balsis medijos. Valdība samazināja raidorganizāciju daudzveidību, it īpaši – televīzijā, kas Krievijā vairākumam ir galvenais ziņu avots. Līdz 2005. gada beigām visas nacionālās televīzijas stacijas bija pārņēmusi vai nu valsts vai arī valstij draudzīgas organizācijas.

Piektkārt, demokrātiskas vēlēšanas pašas par sevi vēl nenodrošina cilvēktiesību ievērošanu, taču tās var ievirzīt valsti uz reformu ceļa un likt pamatus institucionalizētai cilvēktiesību aizsardzībai. Tomēr demokrātiskas vēlēšanas ir pavērsiena punkti garajā ceļā uz demokratizāciju. Tām ir būtiska loma, izveidojot atbildīgas valdības un valsts iestādes, kas pakļausies likuma virsvaldībai un ievēros iedzīvotāju vajadzības.

Irākā 2005. gads pieredzēja būtiski progresu demokrātijas, demokrātisko tiesību un brīvību jomā. Stabili pieauga NVO un citas cilvēktiesības aizstāvošās pilsoniskās sabiedrības asociācijas. 30. janvārī notikušās likumdevēja vēlēšanas bija milzīgs solis valdības institūciju nostiprināšanas virziena, aizsargājot cilvēktiesības un brīvību valstī, kuras vēsturi aptraipa daži no smagākajiem nesenās pagātnes cilvēktiesību pārkāpumiem. 15. oktobra referendumā un 15. decembra vēlēšanās Irākas vēlētāji pieņēma pastāvīgu konstitūciju un ievēlēja valsts jaunās likumdevējas institūcijas – Pārstāvju palātas – locekļus, tādējādi konsolidējot demokrātiskās institūcijas, kas varētu nodrošināt demokrātiskas nākotnes satvaru. Kaut arī vēsturiskās vēlēšanas un jaunās demokrātiskās pārvaldes institūcijas nodrošina struktūru reālam progresam, tomēr sabiedriskajā dzīvē un struktūrā joprojām bija izjūtama liela spriedze, ko radīja galvenokārt dumpinieku un teroristisko elementu vardarbība. Tāpat arī bieži vien sektantiskas milicijas un drošības spēku elementi darbojās ārpus valdības dotā pilnvarojuma. Tomēr valdība noteica un ievēroja tiesisku un elektorātu kursu, kura pamatā ir politisko tiesību ievērošana.

Kaut arī afgāņiem gadiem ilgi bija liegtas pamat cilvēktiesības, tie 2005. gadā turpināja paust savu drosmi un apņemšanos veidot brīvu un cilvēktiesības cienošu nākotni. 18. septembris iezīmēja pirmās parlamenta vēlēšanas gandrīz trīsdesmit gadu laikā. Sievietes entuziastiski balsoja vēlēšanās, kurās uz amatiem kandidēja 582 sievietes. Sešdesmit astoņas sievietes tika ievēlētas Apakšnama vietās, kuras saskaņā ar 2004. gada Konstitūciju ir rezervētas sievietēm. Septiņpadsmit no 68 sievietēm būtu ievēlētas tik un tā, pat bez īpaši rezervētajām vietām. Augšpalātā 17 no 34 prezidenta ieceltajām vietām bija rezervētas sievietēm; Provinču padomes ievēlēja vēl 5 sievietes, kopējam sieviešu skaitam sasniedzot 22. 18. septembra parlamenta vēlēšanas notika, valdībai joprojām cenšoties paplašināt savu varu pār provinču centriem, jo dažos reģionos joprojām pastāv nedrošība un vardarbīga pretošanās.

Ukrainā pēc Oranžās revolūcijas manāmi uzlabojās situācija cilvēktiesību jomā, kā rezultātā notika valdības vēlēšanas, kurā tauta pauda savu gribu. 2005. gadā pieauga policijas darbinieku atbildība, un masu mediji ieguva neatkarību. Lielā mērā beidzās mēģinājumi kavēt pulcēšanās brīvību, un tāpat arī lielākā daļa ierobežojumu attiecībā uz biedrošanās brīvību tika atcelti. Tāpat arī kopumā valdības nevajātas darbojās daudzas vietējās un starptautiskās cilvēktiesību grupas.

Indonēzijā, pasaulē visblīvāk apdzīvotajai musulmaņu valstī, bija vērojams būtisks progress demokrātiskās sistēmas nostiprināšanā. Virknē vēsturisko vietējo vēlēšanu indonēzieši pirmo reizi varēja tieši ievēlēt savus vadītājus pilsētas, pavaldonības un provinces līmenī. Situācija cilvēktiesību jomā uzlabojās, kaut gan joprojām saglabājās būtiskas problēmas un nopietni pārkāpumi. Izšķirošs notikums bija 15. augusta līgums ar Brīvās Ačehas kustību, kas izbeidza gadu desmitiem ilgušo bruņoto konfliktu. Tāpat arī valdība atklāja Papua Tautas asambleju un spēra citus soļus, lai ieviestu 2001. gada Īpašo Papua autonomijas likumu.

Libāna panāca ievērojamu progresu, izbeidzot 29 gadus ilgušo Sīrijas militāro okupāciju un atgūstot suverenitāti, valdot demokrātiski ievēlētam parlamentam. Tomēr joprojām saglabājusies tāda problēma kā Sīrijas ietekmes turpināšanās.

Libērija iznāca starptautiskajā demokrātiskajā arēnā, sperot radikālu soli virzienā prom no vardarbīgās pagātnes uz brīvu un demokrātisku nākotni. 23. novembrī Elēna Džonsone Sirlīfa par uzvarētāju daudzpartiju prezidenta vēlēšanās, kļūstot par pirmo ievēlēto sievieti – valsts vadītāju Āfrikā un iezīmējot pagrieziena punktu valsts pārejā no pilsoņu kara uz demokrātiju. Pārejas valdība kopumā ievēro pilsoņu cilvēktiesības un ir pieņēmusi likumus, kas nostiprina cilvēktiesības. Tomēr policijas vardarbība, amatpersonu korupcija un citas problēmas turpināja pastāvēt un tās saasināja 14 gadus garā pilsoņu kara mantojums, ieskaitot smagi bojātu infrastruktūru, plaši izplatītu nabadzību un bezdarbu.

Sestkārt, progress demokrātisko reformu un cilvēktiesību jomā nav ne lineārs, ne garantēts. Dažām valstīm joprojām ir vājas demokrātiskās pārvaldes institūcijas un tām joprojām ir grūtības; citām ir vēl jāapņemas ieviest demokrātiski procesi.Virzību uz priekšu mēdz kavēt pārkāpumi. Iespējams arī nopietns regress. Ne vienmēr demokrātiski ievēlētas valdības, tikušas pie varas, arī valda demokrātiski.

2005. gadā daudzas valstis, kuras ir apņēmušās ieviest demokrātiskas reformas, uzrādīja neviendabīgus rezultātus; dažas pat bija regresējušas.

Kirgīzijas Republikā pēc vadības nomaiņas no marta līdz jūlijam situācija cilvēktiesību jomā ievērojami uzlabojās, kaut gan problēmas joprojām pastāv. Prezidents Akajevs aizbēga no valsts pēc tam, kad opozīcijas demonstranti galvaspilsētā ieņēma galveno valdības ēku, protestējot pret pārkāpumiem vēlēšanās. Prezidenta vēlēšanas jūlijā un parlamenta vēlēšanas novembri salīdzinājumā ar iepriekšējām vēlēšanām uzrādīja zināmus uzlabojumus. Tomēr konstitucionālās reformas apstājās un korupcija joprojām ir nopietna problēma.

Ekvadorā Kongress aprīlī atcēla no amata demokrātiski ievēlēto prezidentu Lucio Gutjerezu pēc plašiem protestiem un pēc tam, kad armijas un nacionālās politikas vadība arī atsauca savu atbalstu. Viceprezidents Alfredo Palasio nomainīja amatā Gutierrez, un 2006. gadā tiek plānotas vēlēšanas.

Kaut gan Kongo Demokrātiskās Republikas pārejas valdība atcēlusi nacionālās vispārējās vēlēšanas uz 2006. gadu, valstī pirmo reizi 40 gadu laikā notika pirmās demokrātiskās, tautas nobalsošana. Lielā mērā brīvā un taisnīgā referendumā, kurā gan tika pieļauti daži pārkāpumi, lielāka daļa vēlētāju atbalstīja jauno konstitūciju.

Jūnijā Ugandas parlaments apstiprināja pretrunīgus grozījumus, atceļot ierobežojumus prezidenta pilnvaru laikam, tādējādi dodot iespēju prezidentam Museveni kandidēt trešo reizi. Tomēr pilsoņi nacionālā referendumā balsoja par daudzpartiju valdības sistēmas ieviešanu, un parlaments grozīja vēlēšanu likumus tādējādi, lai vēlēšanās un valdībā piedalītos arī opozīcijas partiju dalībnieki.

Ēģiptes valdība grozīja konstitūciju, lai septembrī nodrošinātu pirmās daudzpartiju prezidenta vēlēšanas. Desmit politiskās partijas izvirzīja kandidātus, un priekšvēlēšanu kampaņas periodam bija raksturīgas dzīvas publiskās diskusijas un lielāka politiskā izpratne un iesaistīšanās. Tomēr vēlēšanu aktivitāte bija zema, un bija ticami ziņojumi par plaši izplatītu krāpšanu balsu skaitīšanas laikā. Otrajam visvairāk balsu ieguvušajam kandidātam Ajmanam Nouram janvārī tika atņemta parlamentārā imunitāte, un decembrī viņš tika notiesāts, apsūdzēts par viltošanu, pēc pusgadu ilgas tiesas prāvas, kas neatbilda starptautiskajiem pamatstandartiem. Novembra un decembra parlamenta vēlēšanu laikā daudz balsu ieguva ar ārpus likuma pasludināto Musulmaņu brālību saistītie kandidāti. Šīs vēlēšanas aizēnoja tas, ka drošības spēki pārāk daudz izmantoja spēku, ka bija zema vēlētāju aktivitāte un balsu uzpirkšana. Valdība gan prezidenta, gan parlamenta vēlēšanu laikā atteicās pieņemt starptautiskos novērotājus. Ēģiptes parlamenta nodibinātā Nacionālā Cilvēktiesību padome publiskoja savu pirmo gadskārtējo ziņojumu, kurā atklāti aprakstīja valdības izdarītos pārkāpumus.

Etiopijas parlamenta vēlēšanu laikā maijā starptautiskie novērotāji atzīmēja daudzus pārkāpumus un vēlētāju iebiedēšanu. Drošības spēki nogalināja desmitiem demonstrantu, kas protestēja pret vēlēšanām. Varas iestādes aizturēja, sita un nogalināja opozīcijas pārstāvjus, NVO darbiniekus, etnisko minoritāšu un preses pārstāvjus.

Azerbaidžānas parlamenta vēlēšanas novembrī, kaut arī dažās jomās uzrādīja uzlabojumus, tomēr neatbilda virknei starptautisko standartu. Bija vairāki ticami ziņojumi par vietējo amatpersonu iejaukšanos priekšvēlēšanu kampaņas procesā un valsts resursu nelietderīgu izmantošanu, par pulcēšanās brīvības ierobežojumiem, kā arī gadījumiem, kad policija demonstrāciju izklīdināšanai pielietoja nesamērīgi daudz spēka, kā arī par krāpšanu un būtiskiem pārkāpumiem balsu skaitīšanā un aprēķināšanā. Tiktāl turpmākās darbības pēcvēlēšanu sūdzību izskatīšanā nav pilnībā pievērsušās vēlēšanu procesa nepilnībām.

Kazahstāna uzrādīja uzlabošanos priekšvēlēšanu periodā - pirms prezidenta vēlēšanām decembrī, taču kopumā tā nepanāca atbilstību starptautiskajiem brīvu un taisnīgu vēlēšanu standartiem. Eiropas Drošības un sadarbības organizācija Eiropas Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojā atzīmēja nopietnus politisko runu ierobežojumus, kas aizliedza noteiktus prezidenta kritizēšanas veidus, kā arī nevienlīdzīgu pieeju medijiem opozīcijas un neatkarīgajiem kandidātiem, kā arī opozīcijas rīkoto priekšvēlēšanu kampaņas pasākumu vardarbīgu izjaukšanu. 2005. gadā pieņemtā likumdošana, it īpaši – likums par ekstrēmismu, grozījumi attiecībā uz nacionālo drošību un vēlēšanu likumdošanas grozījumi vājināja cilvēktiesību tiesisko aizsardzību un paplašināja izpildvaras atzara pilnvarojumu regulēt un kontrolēt pilsonisko sabiedrību un medijus. Taču Konstitucionālā tiesa atzina ierobežojošo likumu par NVO par nekonstitucionālu.

Uzbekistānas jau tā sliktā prakse cilvēktiesību jomā 2005. gadā ievērojami pasliktinājās. Maijā, izceļoties vardarbīgiem nemieriem Andižanas pilsētā, varas iestādes nesamērīgi pielietoja spēku, un gada atlikušo daļu dominēja valdības represijas. Sacelšanās sākās pēc virknes mierīgu dienas protestu, kuros tika pausts atbalsts biznesmeņiem, kas laika posmā no februāra līdz maijam tik tiesāti kā islāma ekstrēmisti. Naktī no 12. uz 13. maiju nenoskaidroti indivīdi policijas garnizonā nolaupīja ieročus, devās uzbrukumā pilsētas cietumam, kurā tika turēti atbildētāji, nogalināja vairākus apsargus un atbrīvoja vairākus simtus ieslodzīto, tai skaitā arī apsūdzētos. Pēc tam tie ieņēma reģionālās pārvaldes ēku un sagrāba ķīlniekus. Saskaņā ar aculiecinieku ziņojumiem 13. maijā valdības spēki bez izšķirības atklāja uguni pret pūli, kurā bija arī neapbruņoti civiliedzīvotāji, kā rezultātā simtiem cilvēku gāja bojā. Pēc tam valdība vajāja, piekāva un ieslodzīja cietumā desmitiem cilvēktiesību aktīvistu, žurnālistu un citus, kas runāja par šiem notikumiem, kā arī daudziem cilvēkiem piesprieda cietumsodus starptautiskiem standartiem neatbilstošās tiesas prāvās. Valdība piespieda slēgt daudzas vietējās un starptautiskās NVO un noteica stingrus ierobežojumus tām, kuras turpināja darboties.

Krievijā turpinājās centieni koncentrēt visu varu Kremlī un virzīt demokrātiju no augšas uz leju. Šajā nolūkā Kremlis atcēla tiešās gubernatoru vēlēšanas, tās aizvietojot ar prezidenta nominētiem un likumdevēja apstiprinātiem kandidātiem. Pašreizējā Krievijas sistēmā, kurā labākajā gadījumā likumdevēja, izpildvaras un tiesu varas savstarpējās kontroles sistēma ir vāja, šī sistēma mazina valdības atbildību vēlētāju priekšā un turpina koncentrēt varu izpildvaras atzarā. Grozījumi likumos par vēlēšanām un politiskajām partijām, kuri tika pieņemti, lai it kā ilgtermiņa stiprinātu nacionālās politiskā partijas, patiesībā var mazināt opozīcijas partiju iespējas konkurēt vēlēšanās. Šī tendence līdzās tālākai mediju ierobežošanai, iztapīgam parlamentam, korupcijai un selektīvai likumu piemērošanai, politiskajam spiedienam uz tiesu varu un dažu NVO vajāšanu noveda pie tā, ka mazinājās valdības vadītāju atbildība tautas priekšā.

Pakistānā stāvoklis cilvēktiesību jomā turpināja būt slikts, neraugoties uz prezidenta Musharafa paustajai apņēmībai realizēt demokrātisku pāreju un „apgaismotu mērenību”. Saglabājās pārvietošanās, vārda , biedrošanās un ticības brīvības ierobežojumi. Virzība uz demokratizāciju bija ierobežota. 2005. gada pašvaldību vēlēšanu laikā starptautiskie un vietējie novērotāji atklāja nopietnus trūkumus, tai skaitā, politisko partiju iejaukšanos, kas dažos valsts reģionos ietekmēja vēlēšanu rezultātus. Policija aprīlī aizturēja apmēram 10 tūkstošus Pakistānas Tautas partijas aktīvistu pirms Benazziras Bhuto vīra Asifa Ali Zardari ierašanās uz demonstrāciju. Drošības spēki izpildīja nāves sodus bez tiesas sprieduma, kavēja taisnīgas tiesas procesu, izdarīja patvaļīgas aizturēšanas un spīdzināšanas. Visās valdības un policijas struktūrās ir izplatīta korupcija, un valdība nav īpaši centusies šo problēmu apkarot. Kopumā tās drošības spēku amatpersonas, kas izdarīja cilvēktiesību pārkāpumus, de facto ir nesodāmas.

Neraugoties uz skarbo realitāti un nopietnajiem šķēršļiem, visā pasaulē aug pieprasījums pēc lielākas personiskās un politiskās brīvības un demokrātisko principu izplatības. Piemēram, Plašākajā Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā (BMENA) pēdējos gados ir pieredzēts politiskā plurālisma aizsākums, nebijušas vēlēšanas, jauna aizsardzība sievietēm un minoritātēm, kā arī vietējie aicinājumi realizēt mierīgas, demokrātiskas pārmaiņas.

Nākotnes forumā, kas 2005. gada novembrī notika Manamā, Bahrēnā, tajā līdzās savu valstu ministriem piedalījās 40 līderi no pilsoniskās sabiedrības organizācijām no 16 BMENA valstīm. Pilsoniskās sabiedrības līderi iezīmēja prioritāšu kopumu, īpaši uzsverot likuma virsvaldību, caurskatāmību, cilvēktiesības un tiesību piešķiršanu sievietēm. Šīs pilsoniskās sabiedrības delegācijas pārstāvju vidū bija arī Demokrātiskā Atbalsta dialoga (DAD) pārstāvji, kuri prezentēja gada laikā starp pilsoniskās sabiedrības līderu un viņu valdību pārstāvju notikušo diskusiju un debašu rezultātiem par tādiem izšķiroši svarīgiem tematiem kā vēlēšanu sistēmas reformas un leģitīmu politisko partiju attīstība. Augošais DAD sadarbības tīkls aptver simtiem pilsoniskās sabiedrības līderu nu BMENA reģiona. Lai labāk atbalstītu augošos reformu centienus šajā reģionā Forums nodibināja Nākotnes Biedrību tiešam pilsoniskās sabiedrības atbalstam, kā arī Nākotnes fondu, lai atbalstītu investīcijas šajā reģionā. Pilsoniskās sabiedrības dalības līmenis un dziļums Forumā bija vēsturisks un pozitīvs un kļuva par svarīgu precedentu patiesam dialogam un partnerattiecībām starp pilsonisko sabiedrību un valdībām politisko reformu jautājumos.

Nākotnes Forums ir tikai viens no daudzajiem mehānismiem, caur kuru Amerikas Savienotās Valstis, pārējās no valstu astoņnieka un reģionālās valdības atbalsta vietējo vēlmi pēc reformām Plašākā tuvo austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā.

Šajos ziņojumos atspoguļotais augošais pasaules pieprasījums pēc cilvēktiesībām un demokrātiju atspoguļo nevis kaut kādas ārvalstu valdības dialektikas vai saskaņošanas rezultātus. Šis aicinājums drīzāk izriet no spēcīgās cilvēciskās vēlmes dzīvot cilvēka cienīgu un brīvu dzīvi, kā arī visu sabiedrību dažāda vecuma cilvēku, kuri kalpo un sevi ziedo brīvībai, drosmes un neatlaidības.

LATVIJA

Latvija ir parlamentāra demokrātiska valsts, iedzīvotāju skaits – apmēram 2, 3 miljoni. 2002. gada vēlēšanas uz 100 vietām Saeimā bija brīvas un taisnīgas. Kopumā civilās struktūras nodrošina efektīvu kontroli pār drošības spēkiem.

Valdība kopumā ievēro pilsoņu un daudzo iedzīvotāju nepilsoņu cilvēktiesības; tomēr dažās jomās bija sastopamas problēmas. Tika ziņots par sekojošajām problēmām cilvēktiesību jomā:

• policijas brutalitāte
• nesodāmība
• slikti apstākļi un pārapdzīvotība cietumos
• ilga pirmstiesas aizturēšana
• korupcija tiesu sistēmā
• šķēršļi taisnīgam tiesas procesam
• antisemītiska vardarbība
• vardarbība pret sievietēm
• vardarbība pret bērniem un bērnu prostitūcija
• sieviešu un nepilngadīgo tirdzniecība
• rasiski motivēta vardarbība

CILVĒKA PAMATTIESĪBU IEVĒROŠANA

1. daļa. Personas neaizskaramības ievērošana, kas nozīmē, ka nav pieļaujamas sekojošas darbības:

1. a. Patvaļīga vai pretlikumīga dzīvības atņemšana
   Netika ziņots par patvaļīgu vai pretlikumīgu dzīvības atņemšanu, ko būtu izdarījusi valdība vai tās pārstāvji.
2. Pazušana
   Netika ziņots par personu pazušanu politisku iemeslu dēļ.
3. Spīdzināšana un citāda cietsirdīga, necilvēciska vai cieņu pazemojoša izturēšanās vai sods
   

   Likumdošana šādas darbības aizliedz; tomēr ir saņemti ziņojumi, ka dažas valsts amatpersonas tās izmanto.

   Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs (LCHRES) ir saņēmis informāciju par to, ka notiekot smagi aizturēto personu tiesību pārkāpumi. Jūlijā kameru kratīšanas laikā Valmieras cietumā 11 ieslodzītie guva nopietnas traumas, ieskaitot lauztas ribas, kas atbilst tām traumām, kas tiek gūtas, ja policija lieto stekus. Daži cietušie no 12 līdz 48 stundām nesaņēma medicīnisko palīdzību./p>

   Precīza statistika par ziņojumiem sakarā ar policijas darbinieku vardarbīgu izturēšanos nebija pieejama. 18. februārī valsts policija ierosināja krimināllietu pret diviem policistiem, kuri bija situši divus indivīdus, kas bija aizturēti par pārmērīgu alkohola lietošanu publiskā vietā. Gada beigās tiesas prāva pret viņiem vēl turpinājās./p>

   Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs izteica satraukumu, ka par visiem policijas darbinieku vardarbīgas izturēšanās gadījumiem cietušie neziņo. 2004. gada februārī Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs veica pētījumu, kura laikā pa uzticības telefonu uzklausīja anonīmu zvanītāju ziņojumus par policijas darbinieku vardarbīgu izturēšanos. Trīs dienu laikā Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs saņēma 283 sūdzības par policijas darbinieku amata pārkāpumiem, 130 no kuriem bija par policijas darbinieku vardarbīgu izturēšanos. Valsts Cilvēktiesību birojs gada laikā saņēma 11 rakstiskas un 23 mutvārdu sūdzības par amata pārkāpumiem. Valsts Cilvēktiesību birojs norādīja, ka Iekšlietu ministrija un policijas vadība izrādīja gatavību sadarboties, izskatot sūdzības par policijas darbinieku vardarbīgu izturēšanos, un Valsts Cilvēktiesību birojs organizēja tikšanās starp sūdzības iesniedzējiem un atbilstošām tiesībaizsardzības iestādēm, kuru laikā, pēc Valsts Cilvēktiesību biroja sniegtajām ziņām, Iekšlietu ministrija apkopoja liecības, kuras tika izmantotas, lai noskaidrotu vardarbībā vainīgos policijas darbiniekus.

4. Apstākļi cietumos un aizturēšanas vietās
   

   Apstākļi cietumos joprojām ir slikti. Cietumi joprojām ir pārpildīti; tomēr salīdzinājumā ar 2004. gadu pārapdzīvotība cietumos ir mazinājusies. Cietumu slimnīcas un vispārējā medicīniskā aprūpe bija svarīgi satraukuma iemesli. Saskaņā ar ziņojumu problēma bija arī augstais pašnāvības mēģinājumu īpatsvars, kas izskaidrojams ar psihiatriskās aprūpes trūkumu. Valstī bija 28 īslaicīgas aizturēšanas punkti, kuros aizturētos drīkst ievietot ne vairāk kā uz 72 stundām. Gan Eiropas Padome, gan Valsts Cilvēktiesību birojs norādīja, ka apstākļi vismaz pusē no centru ir slikta ventilācija, mitras, tumšas un sanitārajām prasībām neatbilstošas kameras, kas ir cilvēktiesību standartu pārkāpums. Atšķirībā no iepriekšējā gada nebija ziņots par pārkāpumiem pirmstiesas aizturēšanas iestādēs.

   Valdība atļāva neatkarīgiem cilvēktiesību novērotājiem apmeklēt cietumus un aizturēšanas vietas. Vietējās organizācijas, tādas kā Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs, gada laikā uzmanīgi sekoja apstākļiem cietumos.

5. Patvaļīga apcietināšana un aizturēšana

   Likumdošana aizliedz patvaļīgu apcietināšanu un aizturēšanu, un kopumā valdība šos aizliegumus ievēroja.

6. Policijas un drošība aparāta loma.
   

   Drošības spēkus veido Valsts policija, Specializētā imigrācijas policija, robežsardze un citi Iekšlietu ministrijai pakļautie dienesti; kā arī pašvaldību kontrolē esošā municipālā policija; Aizsardzības ministrijas pakļautībā esošā Militārās pretizlūkošanas pārvalde un Aizsardzības dienests, kā arī Zemessardze, bruņoto spēku elements. Bieži tika saņemti ziņojumi par korupciju un kukuļņemšanu tiesībaizsardzības darbinieku vidū, un tas ietekmēja sabiedrības viedokli par policijas darba efektivitāti. Saskaņā ar gada ziņojumu, ko sagatavojusi pretkorupcijas nevalstiskā organizācija (NVO) Providus , laikā no 2003. līdz 2004. gadam 57 drošības spēku darbinieki tika notiesāti par ar korupciju saistītiem pārkāpumiem: 42 Valsts policijas darbinieki, 7 municipālās policijas darbinieki un 8 Robežsardzes pārstāvji. Pirmajā pusgadā Korupcijas Novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) bija ierosinājis lietas pret sekojošajiem drošības spēku darbiniekiem: trīs Rīgas Galvenās policijas pārvaldes darbiniekiem, kas apsūdzēti kukuļa pieprasīšanā un saņemšanā par to, lai netiktu veiktas pārbaudes kādā uzņēmumā; satiksmes policijas darbinieku, kurš apsūdzēts mēģinājumā falsificēt asins analīzes rezultātus, lai noteiktu alkohola līmeni asinīs, kā arī policijas inspektoru par izspiešanu un kukuļošanu.

7. Arests un aizturēšana
   

   Likumdošana nosaka, ka personas iespējams arestēt atklāti un pamatojoties uz orderi, kuru ir attiecīgi apstiprinājis tiesu darbinieks, un kopumā valdība šo prasību praksē ievēro. Likums nosaka aizturētajai personai tiesības nekavējoties noskaidrot aizturēšanas likumību tiesā, un atbildīgās institūcijas kopumā šo prasību praksē ievēro. Aizturētie tiek nekavējoties informēti par tiem izvirzīto apsūdzību. Likums pieprasa lai prokuratūra 72 stundu laikā pēc aizturēšanas pieņemtu oficiālu lēmumu par to, vai pret aizturēto personu ierosināt lietu vai viņu atbrīvot. Apsūdzība ir jāuzrāda 10 dienu laikā pēc aizturēšanas, kas praksē tiek ievērotas. Iespējama atbrīvošana pret drošības naudu, taču šī iespēja tiek izmantota reti un galvenokārt attiecībā uz ekonomiskiem noziegumiem. Aizturētajiem ir tiesības jebkurā laikā tikties ar advokātu. Nabadzīgajiem advokātu nodrošina valsts. Aizturētajiem ir atļauts satikties ar ģimenes locekļiem. Šīs tiesības tiesa var pārskatīt, bet tikai iztiesāšanas laikā.

   Par politiskajiem aizturētajiem netika ziņots.

   Likumdošana ierobežo pirmstiesas aizturēšanu līdz ne vairāk kā 18 mēnešiem no brīža, kad ierosināta lieta: tomēr bija problēmas ar ilgstošu pirmstiesas aizturēšanu. Personām pirmstiesas aizturēšanā bija ierobežoti kontakti ar NVO vai ģimenes locekļiem, un kopumā viņu dzīves apstākļi bija daudz sliktāki nekā ieslodzītajiem vispār.

8. Taisnīgas tiesas nepieejamība
   

   Likumdošana nosaka tiesu varas neatkarību, un kopumā valdība praksē šo nosacījumu ievēroja; tomēr joprojām ir saglabājušās nopietnas problēmas, tostarp neefektivitāte un korupcija.

   Tiesu sistēmu veido rajona (pilsētas) tiesas, apgabaltiesas, kas izskata apelācijas lietas no rajona tiesām un arī var darboties kā pirmās instances tiesas, atsevišķa Administratīvā tiesa izskata administratīvos pārkāpumus, Augstākā tiesa, kas ir augstākā apelācijas instance, un Satversmes tiesa septiņu locekļu sastāvā, kas izskata ar konstitucionāliem jautājumiem saistītas lietas, ja tās ierosina valsts iestādes vai personas, kuras uzskata, ka ir noticis viņu konstitucionālo tiesību pārkāpums.

   Smagākās krimināllietās tiesas sastāvā rajona un apgabaltiesas līmenī kopā ar profesionālu tiesnesi piedalās divi piesēdētāji.

   Tiesu sistēmā ir plaši izplatīta korupcija. Līdz jūnijam KNAB bija ierosinājis 29 krimināllietas pret dažādām valdības amatpersonām, salīdzinājumā ar 35 lietām visa 2004. gada laikā un 21 lietu 2003. gadā. Līdz jūnijam KNAB bija nodevis 21 krimināllietu prokuratūrai apsūdzību uzrādīšanai 41 personai, tai skaitā – pret policijas darbiniekiem un pašvaldību vēlēšanu kandidātiem. Augustā tieslietu ministre atstādīja no amata trīs tiesu izpildītājus pēc tam, kad prokurors tiem uzrādīja apsūdzību krāpšanā, sava stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā un kukuļošanā. 2004. gadā KNAB par korupciju arestēja prokuroru un ierosināja krimināllietu. Ģenerālprokurors atbrīvoja no ieņemamā amata apsūdzēto prokuroru, un gada beigās turpinājās krimināllietas izskatīšana. Gada laikā KNAB ziņoja, ka ir saņēmis 144 sūdzības par tiesu izpildītāju darbu, un ģenerālprokurors pasludināja krimināllietu uzsākšanu pret septiņiem tiesu izpildītājiem. Tiesas bija pārslogotas laikietilpīgā tiesvedības procesa un tiesnešu trūkuma dēļ.

9. Tiesas process
   

   Tiesas sēdes parasti ir publiskas, taču tās var būt slēgtas, ja , ja var tikt atklāti valsts noslēpumi vai lai aizsargātu nepilngadīgo personu intereses. Dažos gadījumos tika izmantoti piesēdētāji, dažos - ne. Ikvienam apsūdzētajam ir tiesības piedalīties tiesas sēdē un laicīgi konsultēties ar advokātu, mazturīgiem apsūdzētājiem šim mērķim finansējumu nodrošina valsts.

   Apsūdzētajiem ir tiesības izlasīt visas apsūdzības, konfrontēties ar lieciniekiem, un viņi drīkst pieaicināt lieciniekus un sniegt pierādījumus savai aizstāvībai. Apsūdzētajiem un viņu aizstāvjiem ir pieeja valdības rīcībā esošajiem pierādījumiem, kas attiecas uz šo lietu. Apsūdzētajiem ir noteikta nevainības prezumpcija, un spriedumu viņi var vairākkārt pārsūdzēt.

10. Politiskie ieslodzītie
    

    Nav ziņu par politiskajiem ieslodzītajiem.

11. Patvaļīga iejaukšanās privātās dzīves, ģimenes dzīves, mājokļa vai korespondences neaizskaramībā
    

    Likumdošana šādas darbībās aizliedz, un valdība kopumā praksē šo aizliegumu ir ievērojusi.

2. daļa. Pilsonisko brīvību ievērošana, tai skaitā:

1. vārda un preses brīvība

   Likumdošana nosaka vārda un preses brīvību, un valdība kopumā praksē šīs tiesības ir ievērojusi; tomēr, kaut gan likums par presi aizliedz preses un citu plašsaziņas līdzekļu cenzūru, likumdošana par plašsaziņas līdzekļiem ietver virkni ierobežojošu noteikumu, kas regulē pārraižu saturu un valodu.

   Galvenajām ētera radio un televīzijas stacijām tiek pieprasīts lietot valsts valodu – latviešu valodu, sekundārajām ētera raidorganizācijām atļauts 20 procentus no raidlaika atvēlēt raidījumiem svešvalodās, kuriem ir jānodrošina vienlaicīgs tulkojums, izmantojot subtitrus. Tomēr šie likumi attiecas tikai uz ētera raidorganizācijām. Raidījumi svešvalodās ir pieejami kabeļtelevīzijās.

   Neatkarīgie mediji bija aktīvi un bez ierobežojumiem pauda ļoti daudzveidīgus viedokļus.

   Valdība neierobežoja ne internetu, ne zinātnisko darbību.

2. mierīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvība
   

   Pulcēšanās brīvība

   Likumdošana nosaka pulcēšanās brīvību, un atbildīgās iestādes nevar aizliegt publisku pulcēšanos; tomēr demonstrāciju rīkotājiem ir jāiesniedz iepriekšējs pieteikums pašvaldībām, kuras var mainīt publiskās pulcēšanās laiku un vietu, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības apsvērumiem. Tāpat likums nosaka, ka protestētājiem ir jāuzturas noteiktā attālumā no ārvalstu diplomātiskajām pārstāvniecībām, no Saeimas, no Ģenerālprokuratūras un no noteiktām citām valsts iestādēm. Neatkarīgas cilvēktiesību organizācijas ir paudušas viedokli, ka likuma nosacījumi esot pretrunīgi un neskaidri. Neraugoties uz to, šī gada laikā notikušas daudzas mierīgas demonstrācijas bez valdības iejaukšanās. Tomēr jūlijā geju praida gājiena rīkošanai atļauja tika izdota, tad atcelta, tad atkal atjaunota.

   Biedrošanās brīvība

   Likumdošana nosaka biedrošanās brīvību, un valdība kopumā šis tiesības praksē ievēroja; tomēr likums aizliedz reģistrēt komunistiskās, nacistiskās vai cita veida organizācijas, kuru darbība varētu būt pretrunā ar Satversmi. Tomēr daudzas nacionālistiskās organizācijas, kas izmanto fašisma laika simbolus, lozungus un retoriku, darbojas atklāti. Nepilsoņi var iestāties politiskajās partijās un tās veidot. Katrā partijā ir jābūt vismaz 200 biedriem, lai tā varētu reģistrēties. Vismaz pusei no kopējā biedru skaita ir jābūt pilsoņiem.

3. Reliģiskās pārliecības brīvība

   Likumdošana nosaka reliģiskās pārliecības brīvību, un valdība kopumā praksē šis tiesības ievēroja; tomēr ir saglabājušās "netradicionālo" reliģiju birokrātiskās problēmas.

   Valsts reliģijas nav; tomēr valdība nošķir "tradicionālās" (luterāņu, katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, baptistu un ebreju) un "jaunās" reliģijas. "Jaunās reliģijas" tika pakļautas birokrātiskākam regulējumam un dokumentu iesniegšanas prasībām, kas netiek attiecinātas uz "tradicionālajām" reliģijām, tāpat arī tām bija grūtāk iegādāties īpašumus.

   Lai gan valdība nepieprasa, lai reliģiskās grupas reģistrētos, likumdošana reliģiskām organizācijām paredz noteiktas tiesības un privilēģijas, ja tās reģistrējas, piemēram, īpašu juridiskas personas statusu īpašuma lietās vai finansu darījumos, kā arī nodokļu atvieglojumus ziedotājiem.

   Pēc tieslietu ministrijas sniegtajām ziņām, lielākā daļa reģistrācijas pieteikumu pēc atbilstošo dokumentu iesniegšanas tika apstiprināti. Tomēr likumdošana neparedz vairāk kā vienu reliģisku vienību (baznīcu) vienā konfesijā, un reizēm valdība, pamatojoties uz to, ir atteikusi reģistrāciju grupām, kas ir atšķēlušās.

   Ārvalstu sludinātājiem un misionāriem tika dota atļauja rīkot sanāksmes un sludināt tikai tad, ja vietējās reliģiskās organizācijas viņus uzaicināja veikt šādas darbības. Ārvalstu reliģiskās konfesijas šo nosacījumu ir kritizējušas. Likums nosaka, ka tikai evaņģēliski luteriskās, katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, baptistu un ebreju reliģiju pārstāvji drīkst uz brīvprātības pamatiem valsts mācību iestādēs pasniegt ticības mācību.

   Vardarbība sabiedrībā un diskriminācija

   Gada laikā tika ziņots par zema līmeņa publisku vajāšanu un diskrimināciju, kas bija vērsta pret valstī dzīvojošiem Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīcas misionāriem, tai skaitā – pāris ziņojumi par vardarbību, piemēram, speršanu un nogrūšanu pa kāpnēm.

   Ebreju kopienā ir apmēram 9 500 locekļu, tā lielā mērā ir laicīga un krieviski runājoša. Rīgā darbojas viena sinagoga. Aprīlī ortodoksālam rabīnam pilsētas galvenajā laukumā uzmācās jaunu vīriešu grupa, kas veltīja viņam antisemītiskus apzīmējumus. Aizdomās turētās personas tika aizturētas, un vismaz vienai tikai uzrādītas apsūdzības huligānismā. Gada laikā prezidenta teica vairākas publiskas runas un piedalījās holokausta piemiņas pasākumos, kritizēdama antisemītisma izpausmes.

   Sīkāka informācija atrodama 2005.gada Starptautiskajā ziņojumā par reliģiskās pārliecības brīvību.

4. Tiesības brīvi pārvietoties valsts iekšienē, izbraukt uz ārvalstīm, atgriezties valstī un repatriācija
   

   Likumdošana nosaka šīs tiesības, un valdība kopumā tās praksē ievēroja.

   Likumdošanā noteikts, ka nepilsoņiem nedrīkst piederēt zeme pierobežas zonās.

   Likums nepieļauj piespiedu izsūtīšanu no valsts, un valdība nav to praktizējusi.

   Bēgļu aizsardzība

   Likums nosaka patvēruma vai bēgļu statusa piešķiršanu personām, kas atbilst ANO 1951.gada Konvencijas par bēgļu statusu vai tās 1967.gada Protokola definīcijai, un valdība ir izveidojusi sistēmu, kā nodrošināt aizsardzību bēgļiem. Praksē valdība nodrošināja aizsardzību pret nosūtīšanu atpakaļ uz dzimteni, kur šīs personas baidījās no vajāšanas. Tomēr tika ziņots, ka atbildīgās iestādes sistemātiski uz robežas noraidīja patvēruma meklētājus, it īpaši – uz robežas ar Baltkrieviju. Valdība piešķīra bēgļa statusu vai patvērumu.

   Gada laikā valdība nepiešķīra pagaidu aizsardzību indivīdiem, kuri nebūtu uzskatāmi par bēgļiem 1951. gada Konvencijas un 1967. gada Protokola izpratnē.

   Valdība ir sadarbojusies ar ANO Augsto komisāru bēgļu jautājumos un citām humānās palīdzības organizācijām, lai palīdzētu bēgļiem.

   Nelegālajiem imigrantiem, kuri ir izvietoti Olaines aizturēšanas centrā nebija pieejama informācija par viņu tiesībām, tai skaitā par viņu tiesībām pieprasīt patvērumu, un tiem bija ierobežotas brīvā laika pavadīšanas iespējas. Augustā septiņi Somālijas bēgļi tika aizturēti Olaines nometnē. Tiesa viņus pasludināja par nelegāliem imigrantiem, taču NVO un kādreizēja valsts amatpersona apgalvoja, ka somāliešiem viņu likumīgās tiesības netika izskaidrotas un ka viņiem netika piedāvāta iespēja pieprasīt patvērumu. Decembrī somālieši tiesas lēmumu pārsūdzēja, un gada beigās šī lieta nebija izskatīta.

3. daļa. Politisko tiesību ievērošana: pilsoņu tiesības mainīt valdību

Likumdošana nosaka pilsoņiem tiesības miermīlīgā ceļā nomainīt valdību, un pilsoņi praksē izmantoja šīs tiesības regulārās, brīvās un taisnīgās vēlēšanās, kuru pamatā bija vispārējas vēlēšanu tiesības.

Vēlēšanas un politiskā līdzdalība

Brīvas un taisnīgas Saeimas vēlēšanas notika 2002.gadā, un 2003.gada jūnijā Saeima ievēlēja Prezidentu. Martā visā valstī notika pašvaldību vēlēšanas; kaut gan kopumā tās bija brīvas un taisnīgas, tomēr saistībā ar vēlētāju balsu pirkšanas skandāliem vēlēšanu rezultāti tika apšaubīti Jūrmalas pilsētā un atcelti Rēzeknē. Abu incidentu sakarībā KNAB uzsāka izmeklēšanu. Gada vidū KNAB ierosināja krimināllietas pret pieciem indivīdiem. Gada beigās lietas vēl nebija izskatītas.

Vēlēšanu likums aizliedz personām, kuras aktīvi darbojās Komunistiskajā partijā vai dažādās citās prosovjetiskās organizācijās pēc 1991.gada janvāra vai kuras strādāja tādās iestādēs kā bijusī Valsts drošības komiteja, tikt ievēlētām amatā. No Saeimas 100 locekļiem 21 ir sieviete, un Saeimas priekšsēdētāja ir sieviete. No 18 Ministru kabineta locekļiem 4 ir sievietes. Prezidente ir sieviete. Saeimas priekšsēdētāja ir sieviete.

Nelatvieši, ieskaitot etniskos krievus un poļus, darbojās dažādos vēlētos orgānos. Pēc Saeimas tīmekļvietas ziņām, no 100 locekļiem sastāvošajā Saeimā ir 22 minoritāšu pārstāvji: 15 krievi, 1 polis, 1 ebrejs, 1 karēlis, 1 ebrejs un 4 personas, kuras atteikušās norādīt savu tautību.

Valdības korumpētība un caurskatāmība

Ir plaši izplatīts priekšstats par korupcijas pastāvēšanu visos valdības līmeņos. Līdz jūnijam KNAB bija ierosinājis 21 krimināllietu, salīdzinājumā ar 34 lietām visa 2004. gada laikā.

Ministru kabineta noteikumi nosaka mehānismu, kas nodrošina sabiedrības piekļuvi valdības informācijai, un valdība kopumā šo piekļuvi nodrošināja.

4.daļa. Valdības attieksme pret to, ka starptautiskās un nevalstiskās organizācijas izmeklē iespējamos cilvēktiesību pārkāpumus

Daudzas vietējās un starptautiskās cilvēktiesību aizstāvības grupas darbojās kopumā nesaskārās ne ar kādiem valdības, veica izpēti un publicēja savus secinājumus par lietām, kas saistītas ar cilvēktiesību pārkāpumiem. Valdības amatpersonas parasti bija gatavas sadarboties un uzklausīt viņu viedokļus.

5. daļa. Diskriminācija, vardarbība sabiedrībā un cilvēku tirdzniecība

Likums aizliedz diskrimināciju rases, dzimuma, valodas vai invaliditātes dēļ; tomēr bija tādas problēmas kā vardarbība pret sievietēm un rasu minoritātēm, sieviešu un homoseksuāļu diskriminācija sabiedrībā, vardarbība pret bērniem un cilvēktirdzniecība.

Sievietes

Likums aizliedz vardarbību pret sievietēm, ieskaitot dzīvesbiedru vardarbību. Kaut gan vardarbība ģimenēs ir smaga problēma, valdība nav efektīvi piemērojusi likumu, lielā mērā tāpēc, ka par šiem pārkāpumiem netiek ziņots. Vardarbības upuri bieži par savām tiesībām nebija informēti, un viņas negribēja meklēt atlīdzību par nodarījumu caur tiesu sistēmu. Cilvēktiesību aizstāvības grupas apgalvoja, ka tieslietu sistēmā, tostarp tiesās, dažreiz vardarbības gadījumi ģimenē netika uztverti nopietni un ka šādos gadījumos policija nevēlējās vainīgos aizturēt. Nebija īpašu patversmju, kas būtu domātas piekautām vai vardarbībai pakļautām sievietēm. Nav īpašu uzticības telefona līniju izvarošanas vai uzbrukuma gadījumos, tomēr nevalstiskās organizācijas vadīja divas krīzes palīdzības telefona līnijas.

Likums kā atsevišķu noziegumu atzīst izvarošanu, taču netiek atzīta izvarošana ģimenē. Krīzes centrs Skalbes, vietējā NVO ziņoja, ka likumi par izvarošanu ir neefektīvi ,un apgalvoja, ka par visiem izvarošanas gadījumiem netiek ziņots, jo policijā pastāv tendence vainot upuri.

Likums pieļauj prostitūciju, bet ne sutenerismu. Prostitūcija bija plaši izplatīta, un tā bieži bija saistīta ar organizēto noziedzību. Gada laikā tika ziņots par seksa tūristu skaita pieaugumu.

Problēma bija sieviešu pārdošana seksuālai izmantošanai (skat. 5.daļu, Cilvēku tirdzniecība).

Seksuālā uzmākšanās ir aizliegta; tomēr, tā kā nav bijis sūdzību, tad valdība nevarēja šo likumu efektīvi piemērot. Tiek ziņots, ka seksuālā uzmākšanās sievietēm darba vietās ir bijusi bieži sastopama parādība. Kultūrvides faktori atturēja sievietes publiski sūdzēties šādu aizskaršanu.

Sievietēm ir tādas pašas tiesības kā vīriešiem, tai skaitā - ģimenes tiesībās, īpašuma tiesībās un tiesības tiesu sistēmā. Diskriminācija ir aizliegta ar likumu; tomēr praksē sievietēm bieži nācās saskarties ar diskrimināciju, stājoties darbā un atalgojuma ziņā, īpaši privātajā sektorā, kas tagad veidojas. Tāpat likums aizliedz sievietēm strādāt "smagos darbos vai veselībai kaitīgos apstākļos", kas ir precizēti sarakstā, ko apstiprinājis Ministru kabinets un arodbiedrības.

Likums aizliedz dzimumu diskrimināciju darba un samaksas ziņā un pieprasa, lai darba devēji noteiktu vienādu atalgojumu par vienādu darbu. Dažas vietējās nevalstiskās organizācijas apšaubīja valdības iespējas piemērot likumus, kas nosaka dzimumu līdztiesību, apgalvojot, ka policijas iestādēm, kuras atbildīgas par šādu likumu piemērošanu, trūkstot prasmju to izdarīt.

Bērni

Valdība apņēmusies nodrošināt bērnu tiesības un labklājību; tomēr Satversmes nosacījumi par bērniem un likumi par bērna tiesībām netiek pilnībā īstenoti praksē.

Pamatizglītība ir bez maksas, obligāta un vispārēja līdz 9. klasei ( no 7 līdz 16 gadiem) un bezmaksas līdz 12. klasei (18 gadiem).

Veselības aizsardzības sistēma ir vispārēji pieejama, un ziņojumu par dzimumu diskrimināciju nav bijis.

Bērnu pamešana, vardarbība pret bērniem, tostarp seksuālā vardarbība, bija bieži sastopamas. Nevalstiskās organizācijas ziņoja, ka likumi par vardarbību pret bērniem tiek pielietoti efektīvi. Tiesībaizsardzības iestādes ir uzvarējušas tiesas prāvās par bērnu atņemšanu vecākiem, kuri nodarbojas ar vardarbību, un ir panākušas notiesāšanu lietās par uzmākšanos bērniem. Bērni no ģimenēm, kuras nebija spējīgas par viņiem rūpēties, varēja tikt ievietoti valsts finansētās internātskolās, kas nodrošināja atbilstošus dzīves apstākļus; tomēr šīs skolas piedāvā zemāku izglītības līmeni kā parastās valsts skolas.

Problēma bija bērnu prostitūcija. Tomēr policija ziņoja, ka, pateicoties piemērotajiem smagajiem sodiem par nepilngadīgo personu izvarošanu un seksuālo izmantošanu, pēdējā gada laikā strauji samazinājušies ziņojumi par bērnu prostitūcijas gadījumiem. Pēc policijas sniegtajām ziņām, agrākie aprēķini, ka 12% – 15% prostitūtu ir vecumā no 8 līdz 18 gadiem, ir pārspīlēti un ka gada laikā par bērnu prostitūciju ir saņemti tikai daži ziņojumi. Tomēr bērnu prostitūcijas gadījumos bērniem reti tika piemērota tiesiskā aizsardzība.

Joprojām problēma bija jaunu meiteņu pārdošana prostitūcijā uz ārzemēm (skat. 5.daļu, Cilvēktirdzniecība).

Cilvēku tirdzniecība

Likums aizliedz cilvēktirdzniecību. Tomēr joprojām kā problēma ir saglabājusies sieviešu un bērnu tirdzniecība gan no valsts, gan uz valsti, gan valsts iekšienē.

Likums konkrēti aizliedz "cilvēktirdzniecību" tomēr lielākā daļa cilvēktirgoņu aizvien vēl tiek apsūdzēti pēc Kriminālkodeksa panta, kurš aizliedz nosūtīt personas uz ārvalstīm seksuālai ekspluatācijai. Likums nosaka notiesāšanu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 15 gadiem par cilvēktirdzniecību un brīvības atņemšanu uz laiku līdz 6 gadiem par nosūtīšanu uz ārvalstīm seksuālai ekspluatācijai. Gada laikā palielinājās izziņas izdarīšanu skaits lietās, kas saistītas ar cilvēktirdzniecību. Gada pirmo 8 mēnešu laikā tika notiesātas 22 personas, 17 no tām saņēma nosacītu sodu, kas ir līdzīgs probācijai. Lai gan likums paredz smagu sodu par cilvēktirdzniecību, tomēr tiesa šo pantu piemēroja tikai vienā lietā. Citās lietās tiesas piemēroja tikai tās likuma daļas, kas atzīst par noziedzīgu nodarījumu sutenerismu un izvešanu uz ārvalstīm seksuālai ekspluatācijai, piespriežot vieglākus sodus. Sadarbība starp robežsardzi, policiju un nevalstiskajām organizācijām uzlabojās un veicināja efektīvu kontroli pierobežas zonās. Ar Dāniju un Vāciju tika izveidota laba starptautiskā sadarbība izmeklēšanas un lietu ierosināšanas jomās. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, uzlabojās sadarbība ar Zviedrijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas tiesībaizsardzības iestādēm. Robežsardzes dienests izmantoja informācijas datubāzi, kas tiek lietota, lai atklātu cilvēktirdzniecības tendences.

Gada beigās valdība nebija pilnībā ieviesusi Nacionālo rīcības plānu cilvēku tirdzniecības novēršanai, kas tika pieņemts 2004. gada martā. Galvenā atbildīgā institūcija par cilvēktirdzniecības apkarošanu ir Iekšlietu ministrija. 2004. gada beigās Saeima grozīja likumu, lai paplašinātu cilvēktirdzniecības definīciju, tajā ietverot arī cilvēktirdzniecību valsts iekšienē. Tāpat arī Saeima noteica, ka cilvēku nosūtīšana uz ārzemēm seksuālai ekspluatācijai ir kriminālnoziegums, palielinot sodu līdz sešiem gadiem cietumsoda, kā arī noteica, ka šī nozieguma upuriem ir tiesības uz īpašu aizsardzību. Vēl darba grupa panāca, ka valsts patvēruma meklētāju izmitināšanas centru var izmantot par patvērumu cilvēktirdzniecības upuriem, izstrādāja mācību kursu par cilvēktirdzniecības nepieļaušanu vidusskolām un uzsāka pētījumu par seksa tūrisma problēmu Latvijā. Tomēr valdībai trūkst līdzekļu, lai realizētu lielu daļu šī Rīcības plāna.

Latvija bija galvenokārt cilvēktirdzniecības upuru izcelsmes vieta un tranzīta punkts. Galvenās galamērķa valstis bija Vācija, Spānija, Lielbritānija, Itālija, Šveice un Ziemeļvalstis. Tika saņemta informācija, tostarp no Eiropas Policijas biroja, ka ir palielinājusies sieviešu un meiteņu pārdošana seksuālai izmantošanai uz ārvalstīm. Vislielākais risks kļūt par cilvēktirdzniecības upuriem ir sievietēm, ieskaitot labi izglītotas sievietes, pusaudžiem bezpajumtniekiem un nepilngadīgajām, kas pabeidz internātskolas bērnu namus. Tiek pārdoti arī vīrieši. Bija arī cilvēku pārdošanas gadījumi valsts iekšienē, un sievietes no nabadzīgiem rajoniem tika pārdotas prostitūcijā uz Rīgu, Liepāju un Ventspili. Tomēr krimināllietas par cilvēktirdzniecību valsts iekšienē nav ierosinātas.

Cilvēktirgoņi, galvenokārt organizēti noziedzīgi grupējumi, ievilināja upurus, melīgi piedāvājot darbu par dejotājām, bāra apkalpotājām un bērnu auklēm Eiropas valstīs. Liela daļa upuru tika piesaistīti no ekonomiski neaktīvajiem reģioniem Latvijas austrumos. Lai gan daži upuri tika savervēti ar darba sludinājumu palīdzību vai ar modeļu un ceļojumu aģentūru starpniecību, lielāko daļu upuru tiešos kontaktos savervēja cilvēktirgoņi. Cilvēktirgoņi bieži savervēja savus upurus kafejnīcās un klubos, un paši upuri savervēja jaunus cilvēktirgoņu upurus.

Pastāvēja dažas palīdzības programmas, kuras galvenokārt realizēja nevalstiskās organizācijas un Starptautiskā Migrācijas organizācija (SMO). Tomēr valdība atzina, ka nepieciešama ir plašāka valsts līdzdalība. Martas centrs turpināja darboties ar mērķi izglītot jauniešus par cilvēktirdzniecības jautājumiem. Jaunatnes veselības centru padome (JVCP) organizēja vietējās darba grupas, lai novērstu cilvēku tirdzniecību Rīgā un Liepājā. Gada laikā JVCP un Tiesnešu mācību centrs realizēja projektus, lai izglītotu tiesnešus un prokurorus par cilvēktirdzniecības bīstamo būtību. Starptautiskā Migrācijas organizācija un vairākas nevalstiskās organizācijas finansiāli atbalstīja konferences par cilvēktirdzniecību, un tika organizētas daudzas izglītojošas kampaņas pret cilvēktirdzniecību. Tāpat Starptautiskā Migrācijas organizācija finansēja aktīvu reklāmu kampaņu Baltijas valstu jauniešiem, kurā brīdināja par risku, kas pastāv, pieņemot vilinošus darba piedāvājumus ārzemēs. Starptautiskā Migrācijas organizācija un citas organizācijas atbalstīja projektu, kurā vidusskolu skolēni tika uzaicināti noskatīties filmu "Lilya 4-Ever", kurā attēlota jaunas meitenes, cilvēku tirdzniecības upura, dzīve.

Valdība Nacionālajā rīcības plānā cilvēku tirdzniecības novēršanai atzīst, ka tās pienākums ir aizsargāt cilvēktirdzniecības upurus. Tomēr resursu trūkums un citas budžeta prioritātes ierobežo iespēju sniegt cilvēktirdzniecības upuriem tiešu palīdzību. Šobrīd lielāko daļu palīdzības cilvēktirdzniecības upuriem sniedz nevalstiskās organizācijas. Martas centrs sadarbībā ar Starptautisko Migrācijas organizāciju un, daļēji izmantojot ārvalstu finansējumu, piedāvāja palīdzību cilvēktirdzniecības upuriem – atbalstu krīzes situācijā, nosūtījumus pie speciālistiem un palīdzību reintegrācijā. Valdība atļāva izmantot patvēruma meklētāju izmitināšanas centru par patversmi cilvēktirdzniecības upuriem. Līdz gada beigām tikai 17 upuri bija meklējuši pieejamo palīdzību.

Invalīdi

Likums aizliedz diskrimināciju pret invalīdiem nodarbinātības, izglītības, veselības aprūpes vai citu valsts pakalpojumu jomās, un valdība šos nosacījumus efektīvi piemēroja. Saskaņā ar likumu invalīdiem ir jānodrošina iespējas iekļūt ēkās, tomēr lielākajā daļā ēku šādu iespēju nav.

2003.gadā Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs un Garīgi slimo interešu aizstāvības centrs paziņoja, ka "pārsūdzības procedūra par aizturēšanu, pamatojoties uz garīgo invaliditāti, neatbilst cilvēktiesību standartiem, kritēriji piespiedu hospitalizācijai psihiatriskās iestādēs ir pārāk plaši, un nosacījumi par piekrišanu ārstēšanai neatbilst starptautiskajiem principiem". Valsts Cilvēktiesību birojs vēl norādīja, ka hospitalizētajiem pacientiem tiek ierobežotas viņu tiesības, neļaujot viņiem sarakstīties ar radiniekiem un patvaļīgi ierobežojot sazināšanās brīvību.

Nacionālās, rases, etniskās minoritātes

Par minoritāšu tiesību aizsardzību atbild Sabiedrības integrācijas ministrija un Valsts Cilvēktiesību birojs.

Gada laikā uzbrukumi rases minoritātēm bija problēma.

Gada laikā tik ziņots par četriem vardarbīgiem uzbrukumiem rases minoritātēm, tai skaitā, vienu uzbrukumu NVO Afrolat vadītājam un otrs – medicīnas studentam no Šrilankas. Uzbrucēji NVO vadītājam vajāja viņu pilsētā un draudēja viņu nogalināt, iekams iejaucās notikuma liecinieki un izsauca policiju. Neviens uzbrukums nebeidzās letāli. Dažiem uzbrucējiem tika uzrādītas apsūdzības par viegliem pārkāpumiem. Reaģējot uz šiem incidentiem, gan prezidente, gan premjerministrs, gan sabiedrības integrācijas ministrs, gan ārlietu ministrs nosodīja rasismu un rasistisku vardarbību. Iekšlietu ministrija ir sadarbojusies ar NVO un minoritāšu grupām un mainījusi savus patrulēšanas maršrutus, lai cīnītos pret rasistisku vardarbību. Bija vērojami ierobežoti uzlabojumi apsūdzību uzrādīšanā par šādiem noziegumiem; vairums uzbrucēju tika apsūdzēti sīkā huligānismā, kas ir viegls pārkāpums. Iekšlietu ministrija ir izglītojusi policijas darbiniekus par naida noziegumiem un atbilstošiem šādu noziegumu izmeklēšanas paņēmieniem.

Roma tautības iedzīvotāju vidū ir augsts bezdarba un analfabētisma līmenis, kā arī plaši izplatīta diskriminācija sabiedrībā.

Cita veida vardarbība sabiedrībā un diskriminācija

Sabiedrība vardarbība un diskriminācija pret homoseksuāļiem bija problēma. Piemēram, jūlijā Rīgas pilsētas pašvaldība, saņēmusi premjerministra, dažādu politisko partiju un reliģisko grupu kritiku, atsauca atļauju, ko tā bija izdevusi, rīkot valsts pirmo geju praida gājienu. Kaut arī beigu beigās vietējā tiesa atļauju atjaunoja, premjerministrs kritizēja plānoto gājienu, pasakot, ka valsts pamatā esot kristīgā ētika un šāda gājiena rīkošana būtu nepiedienīga. Satiksmes ministrs aicināja atcelt no amata Rīgas mēru par to, ka viņš ievēro tiesas spriedumu.

6. daļa. Strādājošo tiesības

1. Biedrošanās tiesības

   Likums nosaka, ka strādājošiem, izņemot militārās struktūras un policiju, ir tiesības veidot arodorganizācijas un iestāties tajās pēc savas izvēles bez iepriekšējas atļaujas un īpašām prasībām. 2003.gadā apmēram 18% strādājošo bija arodbiedrības biedri.

2. Tiesības veidot un uzturēt koplīgumus

   Arodbiedrībām ir tiesības netraucēti vest kolektīvas sarunas, un kopumā valdība neiejaucas arodbiedrību sarunās ar darba devējiem. Likums atļauj koplīgumus, un strādājošie šīs tiesības realizēja praksē. Likums ar zināmiem ierobežojumiem atzīst tiesības streikot; ierobežojumi attiecas uz ilgstošiem streika gatavošanas pasākumiem un dažu veidu solidarizēšanās streiku un politisko streiku aizliegumu. Strādājošie gada laikā izmantoja tiesības streikot, bet likums aizliedz streikot noteiktu profesiju pārstāvjiem - tiesnešiem, prokuroriem, policijas darbiniekiem, ugunsdzēsējiem, robežsargiem, valsts drošības iestāžu darbiniekiem, ieslodzījuma vietu uzraugiem un militārām personām. Darba likums attiecībā uz strīdiem nosaka šķīrējtiesas mehānismu, kuru streiku vietā var izmantot apvienības un to profesiju pārstāvji, kuriem streikot ir aizliegts. Četrās īpašajās ekonomiskajās zinās nepastāv īpaši likumi vai izņēmumi attiecībā uz parastajiem darba likumiem.

3. Piespiedu vai spaidu darba aizliegums

   Likums aizliedz piespiedu vai spaidu darbu, arī attiecībā uz bērniem; tomēr tika ziņots, ka šādi gadījumi ir bijuši (skat. 5.daļu).

4. Bērnu nodarbināšanas aizliegums un minimālais vecums bērnu pieņemšanai darbā
   

   Likumdošana un politika aizsargā bērnus pret ekspluatāciju darba vietā, tai skaitā – politika par pieļaujamajiem darba apstākļiem, un valdība šos likumus un politiku efektīvi realizējusi praksē. Likums ierobežo 18 gadu vecumu nesasniegušo nodarbinātību, aizliedzot viņiem strādāt nakts maiņā vai virsstundas. Likumā noteiktais minimālais vecums, no kura bērnus drīkst pieņemt darbā, ir 15 gadi, lai gan bērni vecumā no 13 līdz 15 gadiem drīkst strādāt noteiktos darbos no mācībām brīvajā laikā. Bērni tika pārdoti prostitūcijā, un bērnu prostitūcija bija problēma (skat. 5.daļu).

   Inspektori no Labklājības ministrijas Valsts Darba inspekcijas bija atbildīgi par bērnu darba likumu piemērošanu, un viņi likumus piemēroja efektīvi.

5. Pieņemami darba apstākļi
   

   Ar likumu noteiktā minimālā mēnešalga apmēram 146 dolāru (80 latu) apmērā nenodrošināja pieņemamus dzīves apstākļus strādājošajam un viņa ģimenei. Septembrī reālā vidējā mēnešalga bija 427 dolāri (246 lati). Valsts Ieņēmumu dienests atbild par noteikumu par minimālajām algām piemērošanu, un tas tos efektīvi piemēroja.

   Likums nosaka obligāto maksimāli 40 stundas garu darba nedēļu ar vismaz vienu 42 stundas ilgu atpūtas periodu nedēļā . Pārmērīgs piespiedu virsstundu darbs ir aizliegts. Augstāka samaksa ir viens no veidiem, kā tiek apmaksāts virsstundu darbs. Likumi paredz minimālos veselības un drošības standartus darba vietās. Strādājošajiem ir ar likumu noteiktas tiesības atstāt bīstamu darba situāciju, neriskējot zaudēt darbu, tomēr atbilstošās iestādes šīs tiesības nepiemēroja.