Ziņojums par valstu praksi cilvēktiesību jomā 2007: Latvija

ASV Valsts departamenta Demokrātijas, cilvēktiesību un darbaspēka biroja publikācija, 2008. gada 11. martā

LATVIJA

Latvijas Republikā ir apmēram 2,3 miljoni iedzīvotāju, un tā ir parlamentāra daudzpartiju demokrātija. Likumdošanas vara ir vienpalātas parlamentam – Saeimai. Vēlēšanas, kurās ievēl 100 Saeimas deputātus, 2006.gadā bija brīvas un godīgas. Civilās varas iestādes pārsvarā saglabāja efektīvu drošības spēku kontroli.

Kopumā valdība ievēroja pilsoņu un lielās nepilsoņu kopienas cilvēktiesības, taču dažās jomās tika novērotas problēmas, piemēram: policijas vardarbība pret aizturētajām un arestētajām personām; slikti apstākļi policijas izolatoros; slikti apstākļi cietumos, kas ir arī pārpildīti; korupcija tiesu sistēmā; šķēršļi lietu laicīgai izskatīšanai); vardarbība pret sievietēm; vardarbība pret bērniem; cilvēku tirdzniecība; vardarbība pret etniskajām minoritātēm; vardarbība sabiedrībā, un atsevišķi gadījumi, kad valdība diskriminējusi homoseksuālas personas.

Cilvēktiesību ievērošana

1. nodaļa. Personas neaizskaramības ievērošana, paredzot, ka nav pieļaujamas šādas darbības:

a. Patvaļīga vai pretlikumīga dzīvības atņemšana

Valdība vai tās pārstāvji nav atņēmuši dzīvību politisku iemeslu dēļ, taču gada laikā bija četri gadījumi, kad uzskatīts, ka personas nāvi izraisījusi drošības iestāžu darbinieku rīcība. Viens no šiem gadījumiem, saskaņā ar laikrakstu ziņām, bija uzņēmēja nāve Siguldas policijas iecirkņa izolatorā 18.jūnijā nenoskaidrotos apstākļos, kā rezultātā tika aizturēti trīs policisti. Valsts Policijas iekšējās drošības birojs pieprasīja uzsākt pirmstiesas izmeklēšanu, kas gada beigās vēl turpinājās. 2006.gada beigās nevalstiskā organizācija (NVO) Latvijas Cilvēktiesību centrs (LCC) ziņoja par pieaugošu policijas iespējāmas vardarbības gadījumu skaitu, kā rezultātā iestājusies nāve.

b. Pazušana

Personu pazušanas gadījumi politisku iemeslu nebija konstatēti.

c. Spīdzināšana un cita cietsirdīga, necilvēciska vai pazemojoša izturēšanās vai sodīšana

Gan Satversme, gan likums aizliedz šādas prakses izmantošanu, taču saņemti ziņojumi, ka valsts amatpersonas tās izmanto.

Joprojām ir ziņojumi par policijas vardarbību pret aizturētām personām. Tiesībsarga birojs ziņoja, ka par iespējamu policijas v

ardarbību saņemtas 18 sūdzības, un neatkarīgi vietēji un starptautiski avoti turpināja paust bažas par policijas izturēšanos, tomēr iekšējā policijas statistika uzrādīja tikai trīs policijas vardarbības gadījumus.

Gada laikā plašu sabiedrības uzmanību piesaistīja iespējamā vardarbība pret bijušo Saeimas un Valsts Prezidenta drošības dienesta virsnieku Edgaru Gulbi. Varas iestādes mēnesi paturēja Gulbi apcietinājumā aizdomās par viņa saistību ar muitas kriminālpārvaldes priekšnieka automašīnas spridzināšanu; pēc tam viņu atbrīvoja. Pēc divām nedēļām Gulbi atkal arestēja, un ceļā uz policijas iecirkni viņš izkļuva no policijas automašīnas un iekrita, ielēca, vai tika nogrūsts no tilta upē. Gulbja dzīvesbiedre ziņoja, ka Gulbis apcietinājumā spīdzināts nopratināšanu laikā. Gulbis atgriezās cietumā, kurā viņš vēl atradās 2007.gada beigās, gaidot iespējamo tiesu.

Maijā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs atkārtoja agrāk izteiktās bažas par iespējamo policijas vardarbību pret aizturētajiem aizturēšanas, aresta un nopratināšanas laikā. Komisārs uzdeva jautājumus arī par Iekšējās drošības biroja (strādā ar sūdzībām par policijas amatpārkāpumiem) darbības efektivitāti un neatkarību. Viņš norādīja, ka 2005.gadā birojs ierosinājis tikai četras disciplinārlietas, un lietu kopskaits kopš biroja izveidošanas 2003.gadā ir ļoti neliels. 2006.gada ziņojumā par cietumiem LCC norādīja, ka „pastāv augsts risks, ka policija pret personām varētu izturēties slikti.”

Apstākļi cietumos un aizturēšanas centros

Kā norādīts gan 2007.gadā publicētajos Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra un LCC ziņojumos, apstākļi cietumu un aizturēšanas vietu kamerās vēl joprojām ir slikti. Cilvēktiesību komisārs ziņoja, ka dzīves apstākļi cietumos nav būtiski uzlabojušies kopš viņa vizītes Latvijā 2003.gadā, taču atzīmēja, ka ieslodzīto skaits nedaudz samazinājies. LCC ziņojumā par cietumiem un aizturēšanas vietām norādīts, ka apstākļi variē no labiem līdz nožēlojamiem. Ziņojumā minēts, ka būtiskākās problēmas ir pārpildītie cietumi, vardarbība starp ieslodzītajiem, veselības problēmas (augsta saslimstība ar tuberkulozi, narkomānija, kā arī HIV izplatība), un sociālās rehabilitācijas trūkums. Pēc savas vizītes novembrī un decembrī Eiropas Padomes Spīdzināšanas (EPS) novēršanas komiteja norādīja, ka sasniegts progress veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā ieslodzītajiem, īpaši atzīmējot jaunas cietuma slimnīcas atvēršanu, taču komiteja aicināja varas iestādes uzlabot dzīves apstākļus cietumos, nodrošinot darba un atpūtas iespējas ieslodzītajiem.

Komiteja atzina, ka apstākļi uzlabojušies vairākos no 28 Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatoros, kas paredzēti ieslodzīto aizturēšanai uz laiku līdz 48 stundām, taču apstākļi dažās nodaļās, īpaši Daugavpilī, Jēkabpilī un Ventspilī joprojām ir slikti. Ziņojumā teikts, ka kameras šajās iestādēs ir pārpildītas, mitras, netīras, un slikti vēdinātas. Arī gulēšanas un higiēnas apstākļi raksturoti kā Eiropas standartiem neatbilstoši.

LCC ziņoja arī par sliktiem apstākļiem nelegālo imigrantu aizturēšanas centrā, tostarp par sliktu infrastruktūru bez ventilācijas sistēmas.

2007. gadā reģistrēti 14 ieslodzīto nāves gadījumi. Varas iestādes norādīja, ka seši no tiem bija pašnāvības, pieci ieslodzītie miruši dabīgā nāvē, divi gadījumi saistīti ar saindēšanos, un vienai personai smagi miesas bojājumi bija, jau nonākot ieslodzījumā, un vēlāk tie izraisīja nāvi.

1.augustā valdība atvēra cietuma slimnīcu, kas paredzēta 200 ieslodzīto uzņemšanai. Iepriekšējo slimnīcu slēdza, jo tā neatbilda tehniskajām un cilvēktiesību normām.

Bažas vēl joprojām rada ilgie pirmstiesas aizturēšanas periodi. Martā Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns publiski aizrādīja tiesnešiem par atļauju veikt pārmērīgi ilgas aizturēšanas. Lielākā daļa sūdzību, ko Latvijas iedzīvotāji iesnieguši Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ir saistītas tieši ar ilgu pirmstiesas aizturēšanu.

Tiesībsarga birojs ziņoja, ka gada pirmajos sešos mēnešos saņemtas 65 sūdzības par apstākļiem aizturēšanas vietās, gan piebilstot, ka liela daļa šo sūdzību nebija pamatotas.

Valdība atļāva vietējām un starptautiskām cilvēktiesību grupām, medijiem, un Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai veikt neatkarīgu cietumu un aizturēšanas vietu monitoringu. Novembrī un decembrī valsti apmeklēja EPS pārstāvji.

d. Patvaļīgs arests vai aizturēšana

LR Satversme un likumi aizliedz patvaļīgus arestus un aizturēšanas, un valdība kopumā ievēroja šos aizliegumus.

Policijas un drošības aparāta loma

Valsts policija, drošības policija, imigrācijas policija, robežsardze un citi dienesti ir LR Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Pašvaldības policiju kontrolē vietējās pašvaldības. Militārās izlūkošanas un drošības dienests un Saeimas un Valsts Prezidenta drošības dienests, kā arī zemessardze ir Aizsardzības ministrijas pakļautībā.

Apvainojumi korupcijā un kukuļošanā tiesībsargājošās iestādēs bija bieži, un tie ietekmēja sabiedrības izpratni par policijas darbību. Šī gada laikā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs par kukuļošanu vai izspiešanu uzsāka izmeklēšanu pret vairākiem drošības iestāžu darbiniekiem, tai skaitā, arī pret Valsts policijas Galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes nodaļas priekšnieku. Rīgas Apgabaltiesa uzsāka viņa lietas izskatīšanu decembrī. Bez iepriekš minētās amatpersonas, kriminālprocess tika uzsākts arī pret Rīgas Ceļu policijas nodaļas priekšnieku, viņa vietnieku, Saldus rajona Policijas pārvaldes Kriminālpolicijas policistu un cietuma vadītāja vietnieku. Gada beigās šīs lietas vēl nebija nonākušas tiesā.

Viens no retajiem gadījumiem, kad policisti saņēma oficiālu sodu par vardarbību – 18.janvārī tiesa atstāja spēkā agrāko spriedumu diviem policistiem, kas 2005.gadā piekāva divas personas, kas bija aizturētas par atrašanos sabiedriskā vietā alkohola reibumā. Abiem policistiem bija jāsamaksā sods četru minimālo mēnešalgu apmērā. Pēc dažu novērotāju domām, kontrasts starp izplatītajiem pieņēmumiem par policijas vardarbību un reto un iecietīgo varas iestāžu reakciju stiprināja uzskatus par policijas nesodāmību.

Martā toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga izmantoja savas Satversmē noteiktās tiesības un apturēja grozījumus Nacionālās drošības likumā un Valsts drošības iestāžu likumā. Likuma normas, kurus galīgajā lasījumā jau bija atbalstījusi Saeima, paredzēja izmaiņas drošības un izlūkošanas iestāžu uzraudzībā. Grozījumi, kas daļēji paredzēja lielāku šo iestāžu juridisko uzraudzību, būtu devuši Saeimas locekļiem pieeju tiesībsargājošo un pretkorupcijas iestāžu operatīvajai informācijai, un tas, kā norādīja oponenti, atļautu politisku iejaukšanos izmeklēšanās. Notika referendums par valsts drošības likumu grozījumiem, un par grozījumu atcelšanu nobalsoja lielākā daļa balsotāju, taču balsotāju skaits nebija pietiekams, lai referendumu uzskatītu par notikušu. Reaģējot uz šiem notikuemiem, Saeima grozījumus atcēla.

Patvaļīgs arests un aizturēšana

Likums paredz, ka personas arests jāveic atklāti un uz tiesas apstiprināta ordera pamata. Kopumā valdība ievēroja šo prasību praksē. Likums paredz, ka aizturētajai personai ir tiesības nekavējoties noskaidrot aizturēšanas tiesisko pamatu, un kopumā varas iestādes ievēroja šīs tiesības praksē. Aizturētos informēja par tiem izvirzītajām apsūdzībām nekavējoties. Saskaņā ar likumu prokuratūrai 48 stundu laikā pēc aizturēšanas jāpieņem oficiāls lēmums par lietas ierosināšanu pret aizturēto personu vai tās atbrīvošanu. Tiesu sistēmas noslogotības dēļ šī prasība ne vienmēr tika ievērota. Likums paredz atbrīvošanu pret drošības naudu, taču šī iespēja tika izmantota reti un galvenokārt attiecībā uz ekonomiskiem noziegumiem.

Aizturētajiem ir tiesības uz advokāta klātbūtni jebkurā brīdī, taču varas iestādes ne vienmēr ievēroja šīs tiesības praksē. Trūcīgiem apsūdzētajiem advokātu nodrošina valsts. Iespēju tikties ar ģimenes locekļiem varas iestādes nodrošināja savlaicīgi. Šīs tiesības tiesa var pārskatīt, lietas izskatīšanas tiesā laikā.

Likums nosaka, ka pirmstiesas aizturēšanas laiks nedrīkst pārsniegt 18 mēnešus no lietas ierosināšanas dienas. Cilvēktiesību grupas vēl joprojām norādīja uz ilgstošu pirmstiesas aizturēšanu, taču tieslietu eksperti norādīja, ka šī gada laikā sasniegts zināms progress, jo pirmstiesas izmeklēšanas periodā aizturētajiem piemēroti mazāk ierobežojoši drošības līdzekļi.

Tiesību uz taisnīgu tiesu liegums

Satversme un likums nosaka tiesu varas neatkarību, un valdība praksē šo nosacījumu ievēroja, tomēr vēl joprojām ir saglabājušās nopietnas problēmas, ieskaitot neefektivitāti un korupciju.

Tiesu sistēmu veido rajona (pilsētas) tiesas; apgabaltiesas, kas izskata apelācijas lietas no rajona tiesām un var darboties arī kā pirmās instances tiesas; atsevišķa Administratīvā tiesa izskata administratīvos pārkāpumus; Augstākā tiesa, kas ir augstākā apelācijas instance; Satversmes tiesa septiņu locekļu sastāvā, kas izskata ar konstitucionāliem jautājumiem saistītas lietas, kuras var ierosināt valsts iestādes vai personas, kuras uzskata, ka ir pārkāptas viņu konstitucionālās tiesības.

2006. gada oktobrī par kukuļņemšanu arestēja un no amata atcēla divas apgabaltiesas tiesneses, Irēnu Poļikarpovu un Beatrisi Tāleri, un prokuratūra uzsāka kriminālprocesu. Gada beigās lietas iztiesāšana vēl turpinājās.

Tiesas process

Satversme un likumi paredz tiesības uz taisnīgu tiesu, un lielākā daļa tiesnešu šīs tiesības ievēroja, tomēr visa gada garumā bija gadījumi, kad tika apšaubīti gan atsevišķu tiesu lēmumi, gan tiesnešu un tiesu sistēmas godīgums.

Tiesas sēdes parasti ir publiskas, taču tās var būt slēgtas gadījumos, kad iespējama valsts noslēpumu atklāšana vai ja tas nepieciešams nepilngadīgo interešu aizsardzībai. Lielāko daļu lietu iztiesā viens tiesnesis, lai gan smagākās krimināllietās tiesas sastāvā rajona un apgabaltiesas līmenī kopā ar profesionālu tiesnesi piedalās divi piesēdētāji. Dažās krimināllietās tiesā piedalījās zvērināto komisija, kas sastāvēja no civilpersonām un kuras loma bija sava viedokļa piedāvāšana. Visiem apsūdzētajiem ir tiesības piedalīties savās tiesas sēdēs. Ja tiesas sēde ir slēgta, jebkādu lietas detaļu atklāšana ārpus tiesas zāles ir krimināli sodāma. Visiem apsūdzētajiem ir tiesības savlaicīgi konsultēties ar advokātu, un valdība šo tiesību izmantošanai nodrošināja līdzekļus trūcīgiem apsūdzētajiem. Apsūdzētajiem ir tiesības izlasīt visas apsūdzības, konfrontēt visus lieciniekus, kā arī pieaicināt lieciniekus un sniegt pierādījumus savai aizstāvībai. Apsūdzētajiem un viņu aizstāvjiem ir pieeja valdības rīcībā esošajiem pierādījumiem, kas attiecas uz šo lietu. Apsūdzētajiem ir noteikta nevainības prezumpcija, un viņi var spriedumu pārsūdzēt augstākās tiesu sistēmas instancēs.

Aprīlī tiesnešu disciplinārkolēģija izteica rājienu apgabaltiesas tiesnesei Zaigai Vrubļevskai par tiesas ietekmēšanu, lai atliktu ar Ventspils mēra Aivara Lemberga interesēm saistītās lietas apelācijas izskatīšanu.

Grāmatā „Tiesāšanās kā ķēķis”, kuru augustā publicēja žurnālists Lato Lapsa, iekļauti vairāku, iespējams, noklausītu augstu tiesas amatpersonu telefonsarunu izraksti, kas veikti laikā no 1998. līdz 2000.gadam. Ierakstu atšifrējumos lasāmās iespējami notikušās sarunas starp pazīstamo advokātu Andri Grūtupu un augsta ranga tieslietu sistēmas pārstāvjiem un politiķiem norādīja, ka Grūtups regulāri sazinājies ar tiesnešiem, atsevišķās situācijās aicinot viņus nostāties Grūtupa klientu pusē. Vairāki tiesneši un politiķi pieprasīja tiesu sistēmai atcelt no amata visus šajā korupcijā vainīgos tiesu sistēmas darbiniekus, taču visi grāmatā minētie tiesneši amatus saglabāja. Gada beigās īpaša Parlamentārās izmeklēšanas komisija izmeklēja tiesnešus un lēmumus, kas minēti grāmatā.

Politiskie ieslodzītie un aizturētie

Par politiskajiem ieslodzītajiem un aizturētajiem ziņu nav.

Civiltiesiskās procedūras un kompensācijas

Izskatot civiltiesisku jautājumu, likums paredz neatkarīgu un objektīvu tiesvedību, ieskaitot iespēju vērsties tiesā, lai piedzītu zaudējumus par cilvēktiesību pārkāpumu vai lai panāktu tā pārtraukšanu. Valdība kopumā ievēroja ar civiltiesiskajām procedūrām saistītos likumus.

Īpašumu atdošana

Šī gada laikā valdība un ebreju kopiena turpināja meklēt likumdošanas iespējas, lai atrisinātu neatlīdzināto kolektīvo īpašumu jautājumu. Reāls progress netika panākts ne šajā jautājumā, ne jautājumā par bezmantinieku īpašumu, kura pēdējais īpašnieks bijis ebreju kopienas pārstāvis, un kuru agrāk nebija iespējams atgūt saskaņā ar valsts denacionalizācijas likumiem, jo īpašumam nebija identificējamu mantinieku.

Ārvalstu ebreji norādījuši, ka gan nacionāla, gan vietēja līmeņa varas iestādes ir novilcinājušas ebreju īpašuma atgūšanas prasību izskatīšanu vai arī ir tās ignorējuši.

f. Patvaļīga iejaukšanās privātās dzīves, ģimenes dzīves, mājokļa vai korespondences neaizskaramībā

Satversme un likumi šādas darbības aizliedz, un valdība kopumā šo aizliegumu ir ievērojusi.

2. nodaļa. Pilsonisko brīvību ievērošana, to skaitā:

a. Vārda un preses brīvība

Satversme un likums nosaka vārda un preses brīvību, un valdība kopumā praksē šīs tiesības ievēroja.

Personas varēja izmantot tiesības uz vārda brīvību. Maijā Valsts Kanceleja lūdza Drošības policijai pārbaudīt, vai Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim sūtīta vēstule satur draudus valsts drošībai. Vēstulē, kuru bija rakstījusi kāda pensionāre no mazpilsētas, atkārtoti bija izteikta kritika dažiem valdības locekļiem, īpaši premjerministram, izdarot secinājumu, ka, ja valdības darba kvalitāte neuzlabosies, tauta varētu vērsties pret politiķiem. Cilvēktiesību eksperti vēstulē draudus valsts drošībai nesaskatīja un izteica bažas par varas iestāžu reakciju. Neskaitot pirmo tikšanos ar vēstules autori, citu ziņojumu par Drošības policijas tālāku rīcību nebija.

Likums paredz sodu par rasu vai etniska naida kurināšanu. Iepriekšējos gados šīs likuma normas tika veiksmīgi izmantotas atsevišķos gadījumos, kas bija saistīti ar vardarbību un pret personām, kas publicēja rasistiskus komentārus internetā. 28.maijā kāda Rīgas tiesa attaisnoja kāda antisemītiska un pretkrieviska laikraksta izdevēju par etniskā naida kurināšanu. Laikrakstā bija publicēti raksti, kuros ebreji bija nodēvēti par „žīdiem”, un kuros bija izteikti vairāki noniecinoši paziņojumi par Latvijā dzīvojošajiem krieviem. Tiesas spriedumā bija norādīts, ka diskusijās par vēsturisku faktu un starpetnisku attiecību interpretāciju, par attieksmi pret personām ar atšķirīgu ādas krāsu, reliģisko piederību un kultūru, kā arī par citiem jūtīgiem jautājumiem ir atļauts – un pat nepieciešams – izteikt atšķirīgus viedokļus, lai arī kādai sabiedrības daļai tas var būt nepatīkami un nepieņemami. Tiesa norādīja, ka šajā gadījumā lingvistikas, jurisprudences un psiholoģijas ekspertu viedokļi neļauj neapstrīdami secināt, ka izmantotā valoda uzskatāma par rasu un nacionālā naida kurināšanu.

Ir valstij piederoša televīzijas stacija (Latvijas Televīzija (LTV)) un radio stacija (Latvijas Radio), kā arī vairākas privātas televīzijas un radio stacijas. Neatkarīgie mediji bija aktīvi un bez ierobežojumiem izteica ļoti dažādus viedokļus. Trīs lielākie laikraksti latviešu valodā pieder privātīpašniekiem. Aktīvi un plaši pārstāveta bija arī krievu valodā rakstošā prese. Pastāv viens valdības laikraksts, kurš galvenokārt publicē oficiālu informāciju par valdības aktivitātēm un lēmumiem. Pastāv uzskati, ka pārējie laikraksti ir lielā mērā saistīti ar noteiktām politiskām vai ekonomiskām struktūrām, taču likumi nenodrošina īpašumtiesību caurredzamību, un informācija par patiesajiem dažādu mediju uzņēmumu īpašniekiem nebija pieejama.

Likums „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” satur vairākas ierobežojumus attiecībā uz programmu saturu un valodu. Valsts radio un televīzijas stacijām jāizmanto valsts valoda (latviešu), pārējām raidorganizācijām ir atļauts raidīt svešalodās līdz 20% no kopējā raidlaika, nodrošinot sinhronu tulkojumu ar subtitriem. Šie ierobežojumi attiecas tikai uz iekšzemes raidorganizācijām. Programmas krevu valodā bija pieejamas gan tradicionālajos televīzijas un radio kanālos, gan kabeļtelevīzijās. Šie ierobežojumi neattiecas uz presi.

Oficiālas valsts vai privāto mediju satura cenzūras nebija, taču mediju eksperti un cilvēktiesību organizāciju pārstāvji pieļāva, ka atbrīvošanās no dažiem LTV ziņu dienesta žurnālistiem bija kā sods par svarīgu politisku personu pētīšanu. LTV vadītājs atkāpās no amata pēc tam, kad decembrī atcēla Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu kritizējošas dokumentālas filmas rādīšanu. Kaut arī tas netika apstiprināts, daudzi uzskatīja, ka valdība piespieda atcelt filmu, pamatojieties uz Krievijas vēstniecības sūdzībam. Valdība noraidīja, ka izdarījusi jebkādu spiedienu uz LTV, lai atceltu filmu.

Jūnijā LTV vadība atstādināja iknedēļas analītiskās un izmeklējošās programmas De Facto producenti. Viņa bija veidojusi programmas, kas asi kritizēja valdošo koalīciju. Šī rīcība sekoja citām darbībām, kuras daudzi vērtēja kā politizētus centienus kontrolēt LTV ziņas un radīja bažas par politiķu iespējām cenzēt un kontrolēt valstij piederošos medijus, kas kritizē valdošo koalīciju. Pēc vairākiem neziņas mēnešiem producente un vairāki citi LTV ziņu dienesta žurnālisti pameta valsts televīziju un izveidoja neatkarīgu, analītisku programmu citā TV stacijā.

Gada beigās apelācijas tiesā vēl atradās valdības apelācija par apmēram 222 883 ASV dolāru (100 000 latu) kompensāciju par LTV žurnālistes Ilzes Jaunalksnes privātās dzīves aizskaršanu. 2006.gadā programmā De Facto parādījās Jaunalksnes sižets, kas norādīja, ka balsu pirkšana atsevišķos reģionos, iespējams, bijusi augstu, prominentu valdības pārstāvju ilgi atbalstīta prakse. 2006.gada septembrī kādā dienas laikrakstā parādījās Jaunalksnes personīgo telefonsarunu izraksti. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka Finanšu policija bija ieguvusi atļauju veikt noklausīšanos, norādot, ka tas nepieciešams organizētās noziedzības darbību izmeklēšanai, bet pēc tam nopludināja materiālu presei, mēģinot Jaunalksni apkaunot un iebiedēt. Uz iekšējās izmeklēšanas laiku (izmeklējot nopludinātās informācijas lietu) atstādināja četras Finanšu policijas amatpersonas. Gada beigās iekšējā izmeklēšana bija pabeigta un tās rezultāti nosūtīti prokuratūrai, lai veiktu materiālu izskatīšanu un noteiktu, vai īstenota krimināla darbība. Civillietā, kuru ierosināja saistībā ar informācijas noplūdi, tiesas spriedums atzina, ka Finanšu policija Jaunalksnes telefonu bija noklausījusies nelikumīgi un ka Finanšu ministrija un Valsts Ieņēmumu dienests aizskāris viņas tiesības uz personiskās dzīves noslēpuma saglabāšanu.

Spriedums tika pārsūdzēts arī vairāku LTV ziņu dienesta darbinieku lietā, kas ierosināta pēc tam, kad tika pārraidīts sižets, kas stāstīja par „kratīšanu saistībā ar kriminālapsūdzību” pret ietekmīgo reģionālo politiķi Aivaru Lembergu. Varas iestādes ierosināja lietu pret ziņu dienestu pēc tam, kad žurnālisti atteicās atklāt savus informācijas avotus.

Decembrī Augstākās tiesas Senāts apelācijas rezultātā atcēla divu zemākas instances tiesu spriedumu, kas pieprasīja Neatkarīgās Rīta Avīzes žurnālistam atklāt informācijas avotus viņa 2006.gada septembra publikācijai, kurā arī bija ietverta informācija no šķietami nelikumīgi ierakstītām vietējā uzņēmēja un bijušā politiskās partijas Jaunais laiks valdes locekļa telefonsarunām.

Interneta izmantošanas brīvība

Nebija nekādu valdības ierobežojumu attiecībā uz pieeju internetam vai ziņu, ka valdība kontrolētu e-pastu vai interneta sarunu telpas. Privātpersonas un grupas varēja iesaistīties mierīgā viedokļu apmaiņā internetā un pa e-pastu. Iedzīvotāji plaši izmantoja internetu.

Akadēmiskā brīvība un kultūras pasākumi

Nebija nekādu valdības ierobežojumu akadēmiskajai brīvībai vai kultūras pasākumiem.

b. Mierīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvība

Pulcēšanās brīvība

Satversme un likumi nosaka pulcēšanās brīvību, un varas iestādes nedrīkst aizliegt publisku pulcēšanos, izņemot ļoti retus gadījumus, kas saistīti ar sabiedrības drošību. Taču demonstrāciju organizētājiem ir savlaicīgi jāinformē vietējās varas iestādes, kas savukārt var mainīt šo pasākumu norises laiku un vietu, lai novērstu publiskas nekārtības. Gada laikā mierīgi un bez valdības iejaukšanās notika vairākas demonstrācijas.

Aprīlī valdība pieņēma grozījumus likumā „Par mītiņiem, piketiem un gājieniem”, atceļot prasību, ka plānoto pasākumu organizatoriem jāprasa atļauja pasākumu rīkošanai. Šie grozījumi sekoja 2006.gada novembra Satversmes tiesas lēmumam, ka prasība par atļauju saņemšanu, kā arī vairāki citi šī likuma nosacījumi bija pretrunā ar Satversmi un Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Bija eksperti, kas turpināja kritizēt nosacījumu, kas paredzēja, ka par plānoto protestu jāziņo 10 dienas iepriekš, kā arī – novērotāju vārdiem – neskaidrās procedūras attiecībā uz protestu rīkošanu bez iepriekšēja paziņojuma.

Atšķirībā no 2006.gada, varas iestādes atļāva rīkot seksuālo minoritāšu gājienu „Rīgas praids”, un tas notika 3.jūnijā. Tomēr septembrī varas iestādes neapstiprināja Latvijas Nacionāli demokrātiskās partijas (tās locekļi pārsvarā ir krievu tautības) plānoto gājienu, kura mērķis būtu bijis pilsonības pieprasīšana visiem iedzīvotājiem, taču partijai atļāva rīkot mītiņu citā vietā. Varas iestādes atļauju gājiena rīkošanai liedza, par iemeslu norādot to, ka iepriekš pieteikuma iesniedzēji bijuši iesaistīti rasu naidu kurinošās aktivitātēs, un ka gājiens varētu apdraudēt sabiedrisko kārtību. Aizliegumu atbalstīja daudzi krievvalodīgo kopienas līderi.

Biedrošanās brīvība

Satversme un likumi nosaka biedrošanās brīvību, un valdība kopumā šīs tiesības praksē ievēroja, taču likums aizliedz reģistrēt komunistiskas, nacistiskas vai citas organizācijas, kuru darbība ir pretrunā ar Satversmi (piemēram, kas propagandē pastāvošās valdības gāšanu). Tomēr dažas nacionālistiskas organizācijas, kas izmanto fašistu laika lozungus un retoriku, veica publisku darbību. Nepilsoņi var iestāties politiskās partijās un darboties tajās. Partijā jābūt vismaz 100 biedriem, taču vismaz pusei politiskās partijas locekļu jābūt pilsoņiem.

c. Reliģiskā brīvība

Satversme un likumi nosaka reliģisko brīvību, un valdība šīs tiesības kopumā praksē ievēroja. Saskaņā ar likumu, „tradicionālajām” reliģiskajām grupām (luterāņiem, Romas katoļiem, pareizticīgajiem, vecticībniekiem, baptistiem, Septītās dienas Adventistiem un ebrejiem) ir vairākas īpašas tiesības, kas nav attiecinātas uz „jaunajām” reliģijām. Piemēram, tradicionālo reliģisko grupu pārstāvji var mācīt savu reliģiju valsts skolu skolēniem, ja ir šāds pieprasījums; reģistrēt oficiālas laulības; vadīt dievkalpojumus bruņotajos spēkos; šo grupu pārstāvji ir iekļauti Garīgo lietu padomē, kura valdībai sniedz padomus reliģiskos jautājumos. Jaunajām reliģijām šo tiesību nebija, un uz tām attiecās daži birokrātiski nosacījumi un prasības attiecībā uz dokumentiem, kuras nepiemēroja tradicionālajām reliģijām.

Lai arī valdība reliģiskajām grupām nepieprasa reģistrēties, likums reģistrētām reliģiskām organizācijām paredz noteiktas tiesības un priekšrocības, piemēram, īpašu juridisku statusu īpašuma lietās vai cita veida finansu darījumos, kā arī nodokļu atvieglojumus ziedotājiem. Draudzēm, kas nepieder pie reģistrētām reliģiskām organizācijām, 10 gadu garumā atkārtoti jāpārreģistrējas katru gadu. Desmit vai vairākas vienas un tās pašas konfesijas draudzes, kurām ir pastāvīgas reģistrācijas statuss, var izveidot reliģisko savienību. Tikai tās baznīcas, kam ir reliģiskas savienības statuss, var dibināt teoloģiskas skolas vai klosterus.

Saskaņā ar Tieslietu ministrijas informāciju, lielākā daļa reģistrācijas pieteikumu pēc atbilstošu dokumentu saņemšanas tika apstiprināti. Likums neparedz vairāk kā vienas reliģiskās savienības (baznīcas) izveidošanu vienai konfesijai.

Likums aizliedz ārvalstu garīdzniekiem un misionāriem rīkot sanāksmes vai tādu pasākumu organizēšanai, kas orientēti uz pievēršanu attiecīgajai ticībai, izņemot gadījumus, kad šādu aktivitāšu veikšanai tos uzaicinājušas vietējās reģistrētās reliģiskās organizācijas. Dažas ārvalstu reliģiskās konfesijas ir kritizējušas šo nosacījumu.

Vardarbība sabiedrībā un diskriminācija

Ebreju kopienā ir apmēram 11 000 cilvēku, un tā lielākoties ir sekulāra un krievvalodīga. Viena sinagoga darbojas Rīgā, viena – Daugavpilī. Ziņojumu par vardarbīgiem, pret ebrejiem vērstiem uzbrukumiem nebija, taču atsevišķi antisemītiski izteikumi parādījās sabiedriskajā telpā (interneta forumos).

2. februārī nezināmas personas pa Daugavpils sinagogas logu iemeta lielu akmeni. Līdz gada beigām ziņojumu par rīcību no valdības puses nebija.

Janvārī vietējā ebreju kopiena izteica iebildumus pret privāti demonstrētu izrādi „Beilisiāde,” autors advokāts Andris Grūtups, kurā stāstīts par Beiļa tiesas prāvu, kurā viņš tika apsūdzēts „rituālslepkavībā” un kas notika 20.gadsimta sākumā Krievijā. Lasījums notika Latvijas Nacionālajā teātrī un plašākai publikai bija slēgts. Oficiāli reģistrētas ebreju organizācijas pārstāvis iebilda pret lasījuma norisi, bet īpaši – pret to, ka tas notiek teātrī, kur 1918.gadā pasludināta Latvijas neatkarība. Septembrī Grūtups publicēja vēl vienu grāmatu – „Ešafots”, kurā stāstīts par notikumiem 2.Pasaules kara laikā un pēc tā. Grāmatu par antisemītismu kritizēja gan Latvijas akadēmiķi, gan ebreju kopiena.

28. maijā Rīgas tiesa attaisnoja antisemītiska un pretkrieviska laikraksta izdevēju par etniskā naida kurināšanu. Laikrakstā bija publicēti raksti, kuros ebreji bija nodēvēti par „žīdiem”, un kuros bija izteikti vairāki noniecinoši paziņojumi par Latvijā dzīvojošajiem krieviem. Tiesas spriedumā bija norādīts, ka diskusijās par vēsturisku faktu un starpetnisku attiecību interpretāciju, par attieksmi pret personām ar atšķirīgu ādas krāsu, reliģisko piederību un kultūru, kā arī par citiem jūtīgiem jautājumiem ir atļauts – un pat nepieciešams – izteikt atšķirīgus viedokļus, lai arī kādai sabiedrības daļai tas var būt nepatīkami un nepieņemami. Tiesa norādīja, ka šajā gadījumā lingvistikas, jurisprudences un psiholoģijas ekspertu viedokļi neļauj neapstrīdami secināt, ka izmantotā valoda uzskatāma par rasu un nacionālā naida kurināšanu.

4. jūlijā varas iestādes atklāja pieminekli Žanim Lipkem, kurš vācu okupācijas laikā 2.Pasaules karā no nokļūšanas Rīgas geto izglāba 40 ebrejus.

Detalizētāka informācija atrodama 2007.gada Starptautiskajā ziņojumā par reliģisko brīvību.

d. Tiesības brīvi pārvietoties, valsts iekšienē pārvietotas personas, bēgļu aizsardzība, un bezvalstnieki

Satversme un likums nosaka tiesības brīvi pārvietoties valsts iekšienē, ceļošanu uz ārvalstīm, emigrāciju un repatriāciju, un valdība kopumā šīs tiesības praksē ievēroja. Valdība sadarbojās ar ANO Augsto komisāru bēgļu jautājumos un citām humānās palīdzības organizācijām, nodrošinot aizsardzību un palīdzību valsts iekšienē pārvietotām personām, bēgļiem, kas atgriežas savās mājvietās, patvēruma meklētājiem, bezvalstniekiem, un citām personu grupām.

Likums aizliedz piespiedu izsūtīšanu no valsts, un valdība šo aizliegumu ievēroja.

Bēgļu aizsardzība

Likums nosaka patvēruma meklētāja vai bēgļa statusa piešķiršanu personām, kas atbilst ANO 1951.gada Konvencijas par bēgļu statusu un tās 1967.gada protokola definīcijām, un valdība ir izveidojusi sistēmu, ar kuru nodrošina aizsardzību bēgļiem. Gada pirmajos 11 mēnešos valdībai patvērumu lūdza 33 personas; 5 personām piešķīra bēgļa statusu. Praksē valdība nodrošināja aizsardzību pret personu atpakaļnosūtīšanu uz valsti, kur šīm personām draudētu noteiktas briesmas, tomēr bija ziņojumi par to, ka varas iestādes sistemātiski atraida personas, kas mēģina ieceļot valstī caur robežšķērsošanas punktiem nenoskaidrojot, vai šīs personas būtu varējušas būt bēgļi vai patvēruma meklētāji.

Valdība nodrošināja pagaidu aizsardzību uz noteiktu laiku (t.s. alternatīvo statusu) personām, kas neatbilst ANO 1951.gada Konvencijas par bēgļu statusu un tās 1967.gada protokola definīcijai par bēgļa statusu. Šī gada laikā valdība alternatīvo statusu piešķīra trim personām.

LCC ziņojumā par aizturēšanas vietām norādīts, ka būtiska cilvēktiesību problēma bija varas iestāžu nespēja nelegālajiem imigrantiem un patvēruma meklētājiem nodrošināt informāciju par viņu tiesībām un valdības procedūrām, kas saistītas ar imigrantiem. LCC norādīja arī uz nepilnībām attiecīgajos likumos – piemēram, Imigrācijas likumā nav skaidri atrunātu noteikumu par imigrantu aizturēšanas un apelācijas kārtību, tādēļ acīmredzami līdzīgos gadījumos tiesas pieņēmušas ļoti dažādus lēmumus. Likums arī konkrēti nenosaka kārtību, kā nodrošināt aizturēto nelegālo imigrantu un patvēruma meklētāju tiesību aizsardzību.

Janvārī policija uzsāka izmeklēšanu pēc tam, kad neidentificētas personas uzbruka diviem bēgļiem no Somālijas. Gada beigās lietu vēl joprojām izmeklēja Drošības policija.

Bezvalstnieki

Pilsonība tiek iegūta pēc vecāku pilsonības principa (jus sanguinis). Saskaņā ar ANO Cilvēktiesību komisijas (UNCHR) datiem, 2006.gada beigās bija 393 012 bezvalstnieku. Pretstatā UNCHR datiem, Latvijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ziņoja, ka 2007.gadā valstī bija 440 000 nepilsoņu. Par bezvalstniekiem valdība atzina tikai tās personas (kopā mazāk par 1000), kuras nevar pretendēt uz kādas valsts pilsonību un kuras nevar pretendēt uz naturalizēšanos Latvijā. Bezvalstnieki, kas norādīti UNCHR datos, pārsvarā bija slāvu izcelsmes personas, kas uz valsti pārcēlušās padomju okupācijas laikā, kā arī šo personu pēcteči. Valstij atgūstot neatkarību 1991.gadā, šīm personām automātiski pilsonība netika piešķirta. Ir likumi un procedūras, kas nosaka pilsonības piešķiršanas kārtību nepilsoņiem, un kopš naturalizācijas procesa sākuma 1995.gadā naturalizējušās vairāk kā 120 000 personas.

Lielākajai daļa no atlikušajiem 440 000 nepilsoņiem bija tiesības iegūt pilsonību, taču to nepieprasīja. Kā iemeslu nepilsoņi visbiežāk minēja, ka šie nosacījumi nav „godīgi” un aizvainojumu, ka pilsonība jāiegūst, un nevis ka tā tiek automātiski piešķirta, Latvijai atgūstot neatkarību. Pilsonības eksāmenā bija latviešu valodas pārbaude un jautājumi par dažādiem valsts vēstures un Satversmes aspektiem. Nepilsoņiem, kas dzīvo Latvijā, ir pastāvīgo iedzīvotāju statuss, konsulārā aizsardzība ārvalstīs, kā arī tiesības atgriezties Latvijā.

Valstī dzīvojošajiem nepilsoņiem ir tiesības uz darbu, izņemot dažus amatus valdības struktūrās un amatus, kas saistīti ar valsts drošību, kā arī tiesības uz lielāko daļu sociālo pabalstu, taču nepilsoņi nevar balsot pašvaldības un Saeimas vēlēšanās, un politisku partiju dibināt nepilsoņi var tikai tad, ja tajā ir līdzīgs pilsoņu skaits. Varas iestādes ziņoja, ka naturalizācijas pieteikumu skaits būtiski kritās janvārī pēc tam, kad Eiropas Savienība (ES) piešķīra nepilsoņiem tiesības bez vīzas ceļot un strādāt ES. 2006.gadā naturalizācijas pieteikumu skaits bija 10 581, bet 2007.gada pirmajos 9 mēnešos – tikai 6069. Uz 2007.decembri par Latvijas pilsoņiem naturalizējoties bija kļuvušas 6545 personas.

3. nodaļa. Politisko tiesību ievērošana: pilsoņu tiesības mainīt valdību

Satversme un likumi nosaka pilsoņu tiesības nevardarbīgu valdības maiņu, un pilsoņi praksē šīs tiesības izmantoja regulārās, brīvās un vispārējās taisnīgās vēlēšanās, kuru pamatā bija vispārīgas vēlēšanu tiesības.

Vēlēšanas un politiskā līdzdalība

2006.gada oktobrī notika brīvas un godīgas Saeimas vēlēšanas, un maijā jaunais parlaments ievēlēja jaunu Valsts prezidentu.

Gada beigās KNAB izskatīja jautājumu par to, vai divām politiskām partijām, kuras 2006.gada vēlēšanās (pirmās parlamenta vēlēšanas, kurās uz partijām attiecās vēlēšanu izdevumu ierobežojumi) bija būtiski pārsniegušas vēlēšanu izdevumu limitu, būtu jāatmaksā pārtērētie līdzekļi un kādos apmēros. KNAB konstatēja, ka septiņas politiskās partijas, ieskaitot visas koalīcijas partijas, pārkāpa noteikumus par vēlēšanu izdevumiem, bet Tautas partija un Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš pārkāpa noteikumus vislielākajā apmērā, pārtērējot „griestus” attiecīgi par apmēram 1 112 958 ASV dolāriem (529 980 latiem) un 843 381 ASV dolāriem (401 610 latiem). Abas partijas plānoja apstrīdēt KNAB secinājumus tiesā, taču līdz gada beigām process vēl nebija sācies.

Pilsoņiem bez ierobežojumiem bija atļauts dibināt politiskās partijas, taču valsts 440 000 nepilsoņiem likums aizliedza dibināt politiskas partijas, ja partijā nebūtu atbilstošs dalībnieku-pilsoņu skaits. Saeimas vēlēšanu likums aizliedz Saeimā ievēlēt personas, kuras pēc 1991. gada darbojušās Komunistiskajā partijā vai citās līdzīgās organizācijās, kā arī personas, kas bijušas tādu institūciju kā Valsts drošības komiteja darbinieki.

No 100 Saeimas deputātiem 20 ir sievietes, un no 18 Ministru Kabineta locekļiem 4 ir sievietes.

Etnisko minoritāšu pārstāvji, ieskaitot etniskos krievus un poļus, darbojās dažādās vēlētās organizācijās. Saskaņā ar Saeimas mājas lapu, no 100 Saeimas deputātiem 22 ir minoritāšu pārstāvji: 15 ir etniskie krievi, 1 ir vācietis, 2 – ebreji, 1 – karēlis, bet 3 personas uzrādīt tautību bija atteikušās.

Valdības korumpētība un caurskatāmība

Saskaņā ar likumu korupcija ir krimināli sodāma, taču valdība efektīvi šo likumu nepiemēroja. Izplatīts bija priekšstats par korupcijas esamību visos valdības līmeņos, un, saskaņā ar Pasaules Bankas ziņojumu par valsts pārvaldes efektivitātes rādītājiem pasaules valstīs, valdības korupcija bija uzskatāma par problēmu. Gada pirmajā pusē KNAB ierosināja 23 krimināllietas pret valdības amatpersonām (to vidū bija arī tieslietu sistēmas amatpersonas), bet 2006.gadā šādu lietu skaits bija 51, 2005.gadā – 34. 2007.gadā KNAB prokuratūrai nosūtīja 10 krimināllietas, kurās bija iesaistītas 20 personas. Pirmā pusgada laikā 14 dažādu tiesībsargājošo iestāžu amatpersonas tika turētas aizdomās par korupciju (lielākoties – par kukuļņemšanu).

Maijā Kuldīgas rajona tiesa attaisnoja Ventspils mēru Aivaru Lembergu, kurš bija apsūdzēts par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un nepatiesu ziņu sniegšanu saistībā ar darbībām Ventspils ostā. Gada beigās Kurzemes apgabaltiesa lietu skatīja apelācijas kārtībā.

Šajā gadā Lembergam atsevišķas lietas ietvaros tika izvirzīta arī apsūdzība par naudas atmazgāšanu sevišķi lielos apmēros, kukuļņemšanā, dienesta stāvokļa izmantošanu, un īpašumu neuzrādīšanu. 14.martā Lembergu aizturēja un apcietināja uz vairākiem mēnešiem. Pēc vairākkārtēju drošības līdzekļa maiņas prasību izskatīšanas tiesa piemēroja Lembergam mājas arestu. Prokuratūra Lembergu atstādināja no Ventspils mēra amata, taču Ventspils pilsētas dome atteicās ievēlēt jaunu mēru. Gada beigās lieta vēl tika izmeklēta. Par līdzīgiem noziegumiem apsūdzēja un arestēja vairākus Lemberga biznesa un politikas partnerus.

KNAB informēja, ka ir nosūtījis pierādījumus prokuratūrai, apsūdzot Daugavpils Zemesgrāmatu nodaļas priekšnieci 31 kukuļa pieņemšanā. Gada beigās prokuratūra lietu nebija nosūtījusi uz tiesu.

Oktobrī prokuratūra uzrādīja apsūdzību Jurģim Liepniekam, bijušajam Ministru Prezidenta Kalvīša biroja vadītājam, un vēl aptuveni 20 darbiniekiem par dalību krāpnieciskā shēmā, lai nodrošinātu līgumu ārvalstu uzņēmumam digitālās televīzijas ieviešanai. Liepnieks apgalvoja, ka shēmā iesaistīts bija arī bijušais Ministru prezidents Andris Šķēle; līdz gada beigām apsūdzība pret Šķēli nebija uzrādīta.

Saskaņā ar likumu amatpersonām vienreiz gadā jāaizpilda ienākumu deklarācija, un neprecizitātes tiek rūpīgi izpētītas. Vasarā daļēji tika liberalizēti noteikumi, kas regulē kārtību, kādā amatpersonas drīkst pieņemt dāvanas. Tika paaugstināta ārpus darba pienākumu veikšanas pieņemto dāvanu vērtība. Pretkorupcijas NVO norādīja, ka jaunie noteikumi rada nepilnības likumā, atļaujot amatpersonām, īpaši – vēlētām amatpersonām, pieņemt lielas dāvanas, ja vien nebūtu tiešu, labumu gūstošu attiecību starp dāvanas devēju un amatpersonas pieņemtajiem lēmumiem.

Valsts kontrole katru gadu izskata visu valdības iestāžu finansiālos dokumentus, gan slepenos, gan publiskos, un reģistrē neatbilstības. Ziņojumus nosūta Ministru prezidentam. Kopumā par valdības korupcijas apkarošanu atbildīgs ir KNAB.

Lai apkarotu korupciju, gada laikā varas iestādes apmēram 1550 darbiniekiem noorganizēja apmācības un seminārus par dažādiem interešu konflikta aspektiem un iekšējiem korupcijas novēršanas mehānismiem.

Ministru kabineta noteikumi nosaka mehānismu, kas paredz sabiedrības piekļuvi valdības informācijai, un valdība kopumā praksē nodrošināja pilsoņiem pieeju šai informācijai. Nebija informācijas par to, ka pieeja informācijai būtu liegta nepilsoņiem un ārvalstu preses pārstāvjiem.

4. nodaļa. Valdības attieksme pret to, ka starptautiskās un nevalstiskās organizācijas izmeklē iespējamus cilvēktiesību pārkāpumus

Vairākas vietējās un starptautiskās cilvēktiesību organizācijas kopumā darbojās bez valdības ierobežojumiem, izmeklējot un publicējot savus secinājumus par cilvēktiesību situāciju. Valdības pārstāvji tikās ar vietējām monitoringa organizācijām no nevalstiskā sektora un atbildēja uz to jautājumiem, taču valdībai bieži trūka politiskās gribas vai resursu, lai reaģētu uz NVO ziņojumiem vai ieteikumiem. Saeimas Cilvēktiesību komisija nebija ieguvusi cilvēktiesību NVO uzticību.

Pastāvēja tikai dažas NVO, kas norādīja, ka strādā ar plašu cilvēktiesību jautājumu loku. Viena no aktīvākajām organizācijām bija LCC, kas ir Starptautiskās Helsinku Cilvēktiesību federācijas dalīborganizācija. Vairākas NVO strādāja ar noteiktu jautājumu loku: Apeirons – ar jautājumiem, kas saistīti ar cilvēkiem ar invaliditāti; Marta nodarbojās ar sieviešu tiesību aizsardzību; sabiedriskās politikas centrs Providus un Delna (Transparency International Latvijas organizācija) pievērsās korupcijas apkarošanas jautājumiem; Zelda – ar cilvēkiem, kuriem ir garīgās veselības traucējumi. Neviena no šim NVO nebija tuvu saistīta ar valdību vai politiskajām partijām.

Valdība sadarbojās ar starptautiskām organizācijām un atļāva to pārstāvjiem apmeklēt Latviju. Gada laikā ziņojumus par Latviju publicēja vairākas starptautiskās organizācijas. Septembrī Latviju apmeklēja Renē van der Lindens, Eiropas Parlamentārās asamblejas padomes prezidents, kā arī Dudū Djenē, ANO īpašais ziņotājs par rasismu, diskrimināciju, ksenofobiju un cita veida neiecietību mūsdienās. Oktobrī valsti apmeklēja Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Tomass Hammarbergs un Andreass Gross, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Juridisko un cilvēktiesību komitejas ziņotājs.

Eiropas komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai (CPT) apmeklēja Latviju no 27.novembra līdz 7.decembrim; līdz gada beigām tā savus secinājumus vēl nebija publicējusi.

Saskaņā ar 2006.gadā pieņemto likumu, valsts 2007.gadā izveidoja tiesībsarga biroju. Birojs ir atbildīgs par pilsoņu tiesību aizsardzību attiecībās ar valsti. 1.martā Saeima iecēla pirmo tiesībsargu. Starptautiskās Helsinku Cilvēktiesību federācija izteica bažas par jaunizveidotās institūcijas neatkarību un iespējamu spēcīgas vadības trūkumu. Taču Federācija arī norādīja, ka tiesībsarga biroja sākotnējais budžets bija četras reizes lielāks kā tās priekšgājējam – Valsts Cilvēktiesību birojam. Pirmā darbības gada laikā tiesībsarga birojs nepublicēja nevienu ziņojumu, neiesniedza nevienu prasību tiesā, kā arī nepārstāvēja nevienu tiesā, taču tas publicēja 29 ieteikumus par likumprojektiem un būtiskiem jautājumiem.

5. nodaļa. Diskriminācija, vardarbība sabiedrībā un cilvēku tirdzniecība

Likums aizliedz diskrimināciju rases, dzimuma, valodas, invaliditātes vai sociālā statusa dēļ, taču bija vairākas problēmas - vardarbība pret sievietēm un rasu minoritātēm, sabiedrības diskriminācija pret sievietēm un homoseksuālām personām, vardarbība pret bērniem un cilvēku tirdzniecība.

Sievietes

Likums kā atsevišķu noziegumu atzīst izvarošanu, taču nav specifisku likuma normu par izvarošanu ģimenē. Kriminālsodi ir atkarīgi no nozieguma, upura vecuma, un uzbrucēja kriminālās vēstures. Sodi variē no nosacītiem līdz mūža ieslodzījumam.

Vietēja NVO – krīzes centrs „Skalbes” – ziņoja, ka likumi par izvarošanu ir neefektīvi, un ka par visiem izvarošanas gadījumiem netiek ziņots, jo policistiem ir tendence uzskatīt, ka vainīgs ir pats upuris. Policija ziņoja, ka ar izvarošanu saistīto krimināllietu skaits pēdējos gados bija stabils, un ka izvarošanu skaits, kur uzbrucējs bijis upurim nepazīstams, ir neliels.

Likums aizliedz vardarbību pret sievietēm, taču nav likumu par vardarbību ģimenē. Lai arī gan nevalstiskās organizācijas, gan policija piekrita, ka vardarbība ģimenē bija būtiska problēma, likums efektīvi nedarbojās, jo par visiem vardarbības gadījumiem netika ziņots. Vardarbības upuri bieži nebija informēti par savām tiesībām un negribēja meklēt taisnīgumu ar tiesu sistēmas starpniecību. Cilvēktiesību organizācijas norādīja, ka tieslietu sistēmā, tostarp arī tiesās, gadījumi, kas saistīti ar vardarbību ģimenē, ne vienmēr tika uztverti nopietni. Policija ziņoja, ka arestu veikt iespējams tikai tad, ja upuris vai kaimiņi piekristu rakstīt iesniegumu policijai, vai ja policija pieķertu personu īstenojam vardarbību.

Nepastāv speciāli patvērumi tikai sievietēm, kas bijušas piekautas vai pakļautas vardarbībai. Sievietes, kuras cieta no vardarbības, varēja meklēt palīdzību ģimenes krīzes centros, taču šo centru iespējas palīdzēt bija ierobežotas, un to prioritāte bija palīdzības sniegšana sievietēm ar bērniem. Nebija ‘karsto’ tālruņa līniju, kas būtu īpaši paredzētas izvarošanas vai vardarbības upuriem, taču nevalstiskās organizācijas nodrošināja piecu krīzes tālruņu līniju darbību. NVO Martas centrs nodrošināja īpaši no vardarbības cietušām sievietēm paredzētu interneta lapu darbību, sniedzot informāciju un juridisku palīdzību.

Likums atļauj prostitūciju, bet ne sutenerismu. Prostitūcija bija plaši izplatīta un bieži bija saistīta ar organizēto noziedzību. Rīga bija aizvien populārāks sekstūrisma galamērķis.

Seksuāla uzmākšanās ir nelikumīga, bet valdība nevarēja likumu piemērot sūdzību trūkuma dēļ. Bija ziņojumi par to, ka seksuāla uzmākšanās darba vietā bija bieži sastopama parādība. Kultūrvides faktori atturēja sievietes no sūdzību iesniegšanas par uzmākšanos.

Sievietēm ir tādas pašas tiesības kā vīriešiem, ieskaitot tiesības, ko paredz likumi par īpašumu un ģimeni, kā arī tieslietu sistēmā. Likums aizliedz diskrimināciju darba vietā, taču praksē sievietes bieži saskārās ar diskrimināciju, meklējot darbu un saņemot atalgojumu, īpaši – privātajā sektorā. Likums aizliedz sievietēm veikt fiziski smagus darbus veselībai nelabvēlīgos apstākļos, kas ir atrunāti Ministru kabineta apstiprinātā sarakstā.

Likums aizliedz dzimumu diskrimināciju attiecībā uz darbu un samaksu, kā arī pieprasa darba devējiem noteikt vienādu atalgojumu par vienādu darbu, taču valsts iestādēm, kas atbildīgas par šo likumu izpildi, pietrūka iemaņu un resursu šī likuma efektīvai īstenošanai. Gada laikā bija novērojams progress. Labklājības ministrija īstenoja sabiedrības informēšanas kampaņu, kura, piemēram, aicināja skolotājus attēlot sievietes kā profesionāles, bet vīriešus – kā bērnu aprūpētājus.

Bērni

Valdība bija apņēmusies nodrošināt bērnu tiesības un labklājību, taču praksē varas iestādes pilnībā nenodrošināja Satversmes normas un likumu, kas saistīti ar bērniem, ievērošanu.

Pamatizglītība (līdz 9.klasei no 7 līdz 16 gadiem) ir bez maksas, obligāta un attiecas uz visiem un bez maksas līdz 12.klasei (līdz 18 gadiem). Nebija datu par to, cik skolas vecuma bērnu apmeklē skolu.

Valsts veselības aprūpe zēniem un meitenēm bija vienlīdzīgi pieejama.

„Dardedze. Centrs pret vardarbību” (vietēja NVO, kas strādā ar no vardarbības cietušiem bērniem), norādīja, ka pēdējo gadu laikā pieaudzis ziņojumu skaits par vardarbību pret bērniem, ieskaitot seksuālu vardarbību, taču centrs pieaugumu saistīja ar labāku informētību par šo problēmu. Likumus, kas aizliedz vardarbību pret bērniem, īstenoja efektīvi, taču centrs novēroja, ka vāja bija koordinācija starp institūcijām, kas nodarbojas ar bērnu tiesību aizsardzību. Bērniem no ģimenēm, kas nespēja par viņiem rūpēties, bija pieejamas valsts finansētas internātskolas, kurās bija nodrošināti adekvāti dzīves apstākļi, taču izglītības standarti šajās skolās bija zemāki nekā parastajās valsts skolās.

Policija izteica bažas par pieaugošo to bērnu skaitu, kas pakļauti komerciālai seksuālai izmantošanai un „ceļojošajiem pedofiliem”.

Cilvēku tirdzniecība

Likums aizliedz visa veida cilvēku tirdzniecību, tomēr sieviešu tirdzniecība uz ārzemēm, no ārzemēm, kā arī valsts iekšienē tika novērota.

Noteikt precīzu cilvēku tirdzniecības upuru skaitu nebija iespējams; NVO, kas aktīvi darbojās cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā, vērtēja, ka gadījumu skaits gadā sasniedza vairākus simtus. Latvija vēl joprojām bija cilvēku tirdzniecības upuru izcelsmes vieta, no kuras galvenokārt sievietes tika ievilinātas Lielbritānijas, Dānijas. Norvēģijas, Spānijas, Itālijas, Vācijas, Šveices un Grieķijas seksa industrijā. Atvieglotie ceļošanas noteikumi ES ļāva cilvēku tirdzniecības organizatoriem piekļūt saviem upuriem Latvijā daudz vieglāk. Desmitiem tūkstošu sieviešu un vīriešu pameta valsti, lai dotos meklēt ekonomiski izdevīgākas iespējas, kas pavērās pēc Latvijas pievienošanās ES darba tirgum. Ziņojumos minēts, ka dažas no šīm personām izmantoja arī cilvēku tirdzniecības organizatori. Riska grupā bija sievietes-bezdarbnieces vai sievietes, kas strādāja zemu apmaksātu darbu un dzīvoja ekonomiski neaktīvos rajonos, kā arī personas no nestabilām ģimenēm. Gada laikā tika atklāts viens nepilngadīgs cilvēku tirdzniecības upuris.

Policija uzskatīja, ka lielākā cilvēku tirdzniecības organizatoru daļa bija nelieli krimināli grupējumi ar labiem sakariem mērķa valstīs. Šajās grupās bieži bija dažādu valstu pilsoņi. No 24 aizdomās turētajiem vervētājiem, kurus aizturēja 2006.gadā, 18 personām bija Latvijas pilsonība, bet pārējie bija dažādu Eiropas valstu pilsoņi. Tiesībsargājošās iestādes ziņoja, ka bieži vien par vervētājiem kļuva personas, kas pašas bijušas cilvēku tirdzniecības upuri. 2006.gadā 14 no 24 aizturētajiem vervētājiem bija jaunas sievietes.

Tiesībsargājošajām iestādēm pievēršot lielāku uzmanību cilvēku tirdzniecībai, vervētāju darbības metodes kļuvušas sarežģītākas. Populāra bija vervēšana ar interneta un iepazīšanās aģentūru starpniecību. Valsts policijas cilvēku tirdzniecības izmeklēšanas nodaļa ziņoja, ka vervējot parasti draudus vai fizisku spēku neizmantoja. Lai arī cilvēku tirdzniecības upuri bieži piekrita doties uz ārvalstīm, vervētāji upurus parasti maldināja, piedāvājot laulības vai dejotāju darbu.

Likums par cilvēku tirdzniecību paredz sodu līdz 15 gadiem apcietinājumā. Lielākā daļa noziedznieku turpināja saņemt sodu balstoties uz likuma normu, kas aizliedz personu sūtīšanu uz ārvalstīm seksuālai izmantošanai. Tāpat kā likuma norma par cilvēku tirdzniecību, tā paredz sodu līdz 15 gadiem apcietinājumā. Cilvēku tirdzniecības juridiskā definīcija ietver arī cilvēku tirdzniecību valsts iekšienē un cilvēku tirdzniecību piespiedu darba vai pakalpojumu sniegšanai.

2007. gadā saskaņā ar Latvijas likumiem par cilvēku tirdzniecību tika izmeklēta 21 lieta. 2007.gadā par vainīgām atzītas personas 23 lietās, kuras tika izskatītas tiesā. Divas no šim personām tika sodītas ar 5 līdz 10 gadiem apcietinājumā, vēl divas – ar 1 līdz 5 gadiem apcietinājumā. Pārējās 19 lietās tika piespriests nosacīts sods.

Šī gada laikā netika saņemti ziņojumi par amatpersonu saistību ar cilvēku tirdzniecību.

Valdība cilvēku tirdzniecības upuru rehabilitācijai 2007.gadā atvēlēja apmēram 98 700 ASV dolāru (47 000 latu); papildus 14 700 ASV dolāru ( 7 000 latu) bija paredzēti rehabilitācijas pakalpojumu sniedzēju apmācībai. Līdz 1.septembrim šīm programmām bija iztērēti mazāk kā 9 217 ASV dolāri (4 389 lati), nodrošinot palīdzību sešiem cilvēku tirdzniecības upuriem. Lielākajā daļā gadījumu cilvēku tirdzniecības upuri nebija labi informēti par pieejamo palīdzību, ieskaitot juridisko palīdzību.

Lai uzlabotu sabiedrības zināšanas par cilvēku tirdzniecību, kā arī nodrošinātu palīdzību upuriem, starpinstitūciju darba grupa izveidoja īpašas programmas. Taču valdības budžeta lēmumu rezultātā (ieskaitot 2007.gada budžetu) lielākajai daļa programmu vai nu līdzekļus nepiešķīra nemaz, vai arī to apjoms bija ļoti neliels.

2007.gadā Baltijas Sociālo zinātņu institūts veica pētījumu, kura mērķis bija novērtēt cilvēku tirdzniecības upuriem paredzēto rehabilitācijas pakalpojumu kvalitāti un pieejamību. Pētījuma rezultāti norādīja, ka, lai arī piedāvāto pakalpojumu kvalitāte atbilda starptautiskajiem standartiem, pakalpojumi nebija pieejami upuriem visos valsts reģionos, un mehānisms, lai noteiktu, vai upuris kvalificējas valdības finansētajai palīdzībai, bija pārāk sarežģīts. Tiesnešu mācību centrs sadarbojās ar nevalstisko sektoru, starptautiskajām organizācijām, un ārvalstu valdību, apmācot tiesībsargājošo iestāžu darbiniekus, prokurorus un tiesnešus atpazīt cilvēku tirdzniecību, sagatavot un ierosināt lietas, un piespriest atbilstošus sodus. Darbinieku skaits valsts policijas cilvēku tirdzniecības izmeklēšanas nodaļā, kas strādā tikai ar cilvēku tirdzniecības gadījumiem seksuālai izmantošanai, palielinājās no 14 līdz 17. Rīgas pilsētas policijas nodaļas vienībā, kuras uzdevums bija novērst nepilngadīgo iesaistīšanu prostitūcijā, strādāja 5 policisti, un vienība veica vairākas aktīvas izmeklēšanas.

2006.gadā valdība plašas sabiedrības informēšanas kampaņas ietvaros izveidoja pret cilvēku tirdzniecību vērstu interneta portālu. 2006.gadā Labklājības ministrija uzsāka arī apmācības kursus visos valsts reģionos, un apmācību par cilvēku tirdzniecības novēršanu un palīdzības sniegšanu upuriem 2007.gadā saņēma 1200 sociālie darbinieki.

Sadarbībā ar Valsts Jaunatnes iniciatīvu centru, Izglītības ministrija izstrādāja mācību materiālus skolotājiem par cilvēku tirdzniecības novēršanu un izskaidrošanu. Vietējie policijas speciālisti turpināja realizēt dažādas aktivitātes cilvēku tirdzniecības novēršanai. 2006.-2007.gadā vietējie policijas speciālisti apmeklēja 94% skolu, lai pārrunātu cilvēku tirdzniecību un citus noziegumus, kas ir potenciāli bīstami jauniešiem.

Cilvēki ar īpašām vajadzībām

Likums aizliedz diskrimināciju pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nodarbinātības, izglītības, veselības aprūpes un citu valsts nodrošinātu pakalpojumu pieejamības jomā, un valdība kopumā šos nosacījumus ievēroja. Likums pieprasa, lai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām būtu nodrošināta iespēja iekļūt ēkās, taču lielākajā daļā ēku šīs iespējas nebija.

LCC monitoringa ziņojumā par slēgtajām iestādēm Latvijā uzskaitītas vairākas problēmas psihiatriskajās slimnīcās un sociālās aprūpes iestādēs, kas paredzētas cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. To vidū bija ierobežotas pacientu iespējas saņemt informāciju, nepietiekama pacientu iesaistīšana, izvēloties ārstēšanas metodes, privātuma trūkums, personīgās dzīves tiesību pārkāpums, un necilvēcīga personāla attieksme, kas variēja no nevērības līdz emocionālai un fiziskai vardarbībai.

23.februāra naktī ugunsgrēkā Kuldīgas rajonā bojā gāja 26 no 90 sociālās aprūpes centra iedzīvotājiem, kas paredzēts personām ar garīgās attīstības traucējumiem. Varas iestāžu pārstāvji norādīja, ka visticamākais traģēdijas iemesls bija neatļauta sildierīču izmantošana. Šis notikums izraisīja sabiedrības diskusijas par lielu sociālās aprūpes iestāžu atbilstību cilvēktiesību standartiem.

1. martā Saeima pieņēma likumu, kas tiesai ļauj ievietot personas psihiatriskajās klīnikās bez viņu piekrišanas. Saskaņā ar cilvēktiesību ekspertiem, likums personām ar garīgās attīstības traucējumiem nodrošināja viņu pamattiesību aizsardzību.

Nacionālās, rasu un etniskās minoritātes

2007. gadā uzbrukumi etnisko minoritāšu pārstāvjiem vēl joprojām bija problēma. Pirmajos 8 mēnešos tika reģistrētas 11 sūdzības par vardarbīgu uzvedību pret etniskām vai rasu minoritātēm; četras no tām bija par vardarbīgiem uzbrukumiem etnisko minoritāšu pārstāvjiem, bet septiņas – par naida runu. Uzbrukumi galvenokārt bija vērsti pret personām ar atšķirīgu ādas krāsu.

23. janvārī tiesa notiesāja divus vīriešus, kas 2006.gada jūnijā Rīgas centrā uzbruka kādam Ruandas pilsonim, un piesprieda attiecīgi sešu un astoņus mēnešus apcietinājumā. Valsts policija sākotnēji uzbrukumu reģistrēja kā huligānismu, taču, pateicoties upura un nevalstiskās organizācijas „Afrolatviskā asociācija” neatlaidībai, lietu pārkvalificēja. Šis bija pirmais gadījums, kad tiesa piesprieda reālu brīvības atņemšanu par rasistisku uzbrukumu; kamēr lielākajā daļā lietu par uzbrukumiem minoritātēm prokurori uzturēja apsūdzību par sīko huligānismu.

Oktobra vidū 7-8 jauniešu grupa veica, iespējams, rasistiski motivētu uzbrukumu pret divām 13 gadus vecām čigānu (romu) tautības meitenēm, kuras spārdīja un sauca par „melnajām”. Abām bija nodarīti miesas bojājumi, un meitenes ievietoja bērnu slimnīcā. Valstī šis bija pirmais uzbrukums pret čigānu (romu) tautības pārstāvjiem, par kuru ziņoja publiski. Latvijas Čigānu biedrības priekšsēdētājs izteica bažas par iespējamo uzbrukuma klasificēšanu, kuru policija klasificēja kā huligānismu, nevis rasistisku uzbrukumu.

Augustā Eiropas Pamattiesību aģentūra (pirms tam – Eiropas Rasisma un ksenofobijas monitoringa centrs) publicēja ikgadējo ziņojumu par rasismu un ksenofobiju ES dalībvalstīs 2006.gadā. Ziņojumā minēts, ka progress, pieņemot ES standartiem atbilstošu likumdošanu diskriminācijas novēršanai, bija lēns. Norādīts, ka, lai gan citas starptautiskās organizācijas un vietējās NVO turpināja ziņot par etnisko diskrimināciju, reģistrēto sūdzību skaits par etnisko diskrimināciju bija neliels.

2007. gadā publicētā ziņojumā ANO Ekonomisko un sociālo lietu padome (ECOSOC) izteica bažas par to, ka Valsts valodas likums, kas pieprasa lietot latviešu valodu, kontaktējoties ar valsts iestādēm, ieskaitot pašvaldības iestādes, varētu diskriminēt valodu minoritātes, ieskaitot krievvalodīgo minoritāti, kas 2007.gadā veidoja apmēram 35 procentus no valsts iedzīvotājiem. ECOSOC īpaši norādīja, ka gados vecākie valodu minoritāšu pārstāvji varētu saskarties ar problēmām, saņemot valsts nodrošinātus pakalpojumus.

Septembrī apmeklējot Latviju, Eiropas Parlamentārās asamblejas padomes prezidents Renē van der Lindens kritizēja valdību par – kā viņš to nodēvēja – diskrimināciju pret krieviski runājošajiem iedzīvotājiem un ieteica Latvijai veidot labākas attiecības ar Krieviju, lai risinātu ar krievvalodīgo minoritāti saistītās problēmas.

Valdība atzina, ka čigānu (romu) iedzīvotāji saskārās ar tādām problēmām kā liels bezdarba līmenis un analfabētisms, kā arī plaši izplatītu diskrimināciju. Janvārī valdība uzsāka īstenot valsts programmu aptuveni 8000 cilvēku lielās čigānu (romu) kopienas problēmu risināšanai, ieskaitot nodarbinātības, izglītības un cilvēktiesību jautājumus. Pirmajā plāna īstenošanas gadā čigānu (romu) integrācijas problēmas tika risinātas ar vairāku aktivitāšu starpniecību – tika nodrošināta datorapmācība, semināri skolotājiem iekļaujošas izglītības veicināšanai, un sabiedriskas diskusijas par čigānu (romu) tautības bērnu iekļaušanu vispārizglītojošās skolās. Taču valsts programma ir saņēmusi kritiku – lielākoties par nepieciešamā finansējuma trūkumu, kas būtu nepieciešams, lai panāktu būtiskas izmaiņas čigānu (romu) situācijā.

Cita veida vardarbība sabiedrībā un diskriminācija

Atšķirībā no 2006. gada, nebija ziņojumu par vardarbību vai diskrimināciju pret homoseksuālām personām, taču kopumā, sabiedrības tolerances līmenis pret homoseksuālām personām bija zems. 10.decembrī Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats teica homoseksualitāti kritizējošu runu, un daži novērotāji runu raksturoja kā aicinājumu aizliegt homoseksuāļiem ieņemt politiskus amatus.

Atšķirībā no 2006. gada, kad Rīgas Dome atsauca atļauju rīkot seksuālo minoritāšu gājienu „Rīgas praids”, 2007. gadā ar pilsētas atļauju un, klātesot lielam skaitam policistu, kādā Rīgas parkā notika Rīgas praida pasākums un koncerts. Bija ziņojumi par aizvainojošiem izsaucieniem no pasākuma oponentiem, kas atradās ārpus drošības zonas, taču sabiedriskās kārtības traucējumu nebija.

6. nodaļa. Strādājošo tiesības

a. Biedrošanās tiesības

Likums nosaka, ka darba ņēmējiem, izņemot tos, kas strādā militārajās struktūrās, ir tiesības veidot arodbiedrības un iestāties tajās pēc savas izvēles, bez iepriekšējas atļaujas vai īpašām prasībām, un darba ņēmēji praksē šīs tiesības izmantoja. Uz 2007.gada augustu apmēram 20% darba ņēmēju bija arodbiedrības biedri.

b. Tiesības veidot un uzturēt koplīgumus

Likums paredz arodbiedrību tiesības darboties bez iejaukšanās, un valdība praksē šīs tiesības aizstāvēja. Likums atļauj koplīgumus, un darba ņēmēji šīs tiesības izmantoja praksē. Likums atzīst tiesības streikot, taču nosakot ierobežojumus – obligātus, ilgstošus streika gatavošanas pasākumus un aizliegumu noteiktu veidu solidaritātes streikiem un politiskiem streikiem. Darba ņēmēji gada laikā izmantoja tiesības streikot, taču streikot aizliegts tiesnešiem, prokuroriem, policistiem, ugunsdzēsējiem, robežsargiem, valsts drošības iestāžu darbiniekiem, cietumu uzraugiem, un militārpersonām. Darba likums attiecībā uz strīdiem nosaka šķīrējtiesas mehānismu, kuru streiku vietā var izmantot biedrības un to profesiju pārstāvji, kam streikot aizliegts.

c. Piespiedu vai spaidu darba aizliegums

Likums aizliedz piespiedu vai spaidu darbu, arī – attiecībā uz bērniem. Bija ziņojumi par cilvēku tirdzniecību ar mērķi sieviešu un bērnu komerciālai seksuālai izmantošanai. Par citu viedu spaidu darbu ziņojumu nebija.

d. Aizliegums nodarbināt bērnus un minimālais vecums pieņemšanai darbā

Likumdošana un politika aizsargā bērnus pret ekspluatāciju darba vietā; bija arī politika attiecībā uz pieļaujamiem darba apstākļiem, un valdība kopumā realizēja šos likumus un politiku praksē. Tomēr bija ziņojumi par cilvēku, konkrēti – bērnu tirdzniecību komerciālai seksuālai izmantošanai. Likums ierobežo nepilngadīgu personu (jaunāku par 18) nodarbināšanu, aizliedzot darbu nakts maiņās vai virsstundu darbu. Likumā noteiktais minimālais vecums, no kura bērnu var pieņemt darbā, ir 15 gadu, taču bērni vecumā no 13 līdz 15 gadiem drīkst darīt noteiktus darbus no mācībām brīvajā laikā, ja vecāki tam snieguši rakstisku piekrišanu.

Inspektori no Labklājības ministrijas Valsts Darba inspekcijas ir atbildīgi par bērnu darba likumu piemērošanu, un viņi likumus piemēroja efektīvi.

e. Pieņemami darba apstākļi

Ar likumu noteiktā minimālā mēnešalga aptuveni 252 ASV dolāru (120 latu) apmērā nenodrošināja pieņemamus dzīves apstākļus darba ņēmējiem un viņu ģimenēm. Uz 2007.gada jūliju vidējā alga valstī bija aptuveni 817 ASV dolāru (389 latu). Valsts Ieņēmumu dienests atbild par minimālās darba algas noteikumu piemērošanu, un dienests tos efektīvi piemēroja.

Likums nosaka maksimālo darba nedēļas garumu 40 stundu apmērā ar vismaz vienu 42 stundas ilgu atpūtas periodu nedēļā. Maksimālais atļautais virsstundu daudzums viena kalendārā gada laikā ir 200 stundu. Pārmērīgs piespiedu virsstundu darbs ir aizliegts. Papildu samaksa ir viens no veidiem, kādā darba ņēmējam atlīdzināt par virsstundu darbu. Saskaņā ar likumu darbiniekam, kas strādā virsstundas, jāsaņem papildu samaksa, kas ir vismaz vienāda ar standarta darba samaksu.

Likums paredz minimālos veselības un darba drošības standartus darba vietās, un tie tiek ievēroti. Darba ņēmējiem ir juridiskas tiesības atstāt veselībai vai drošībai bīstamu darba situāciju, tajā pašā laikā neriskējot zaudēt darbu; varas iestādes šīs tiesības nepiemēroja.